Portugāles karalis Žuans I sāka valdīt 1385. gada 6. aprīlī. Viņš gan nāca pasaulē kā bastards – karaļa Pedro I ārlaulības dēls, kuram nebija tiesību uz troni, – tomēr liktenis bija viņam lēmis kļūt par jaunas dinastijas dibinātāju un vienu no visu laiku izcilākajiem Portugāles valdniekiem.

Spānija un Portugāle jau daudzus gadsimtus pastāv līdzās Pireneju pussalā. Vairāku gadsimtu gaitā aktuāls bija jautājums, vai topošā Spānija, kura veidojās, sakūstot vairākām mazākām Pireneju karalistēm, neievilks savā orbītā arī Portugāli.

Viena no spilgtākajām viduslaiku Eiropas politikas iezīmēm bija troņa mantošanas kari un cīņas. Starp kaimiņvalstu karaļnamiem regulāri tika slēgtas dinastiskas laulības, kas, no vienas puses, mazināja konfliktu briesmas, no otras – tās palielināja, ja monarhs mira, neatstājis drošu troņmantnieku, un cīņā par troni iesaistījās aizrobežu kronētie radinieki. Un vēl jau šai procesā piedalījās arī valdnieku ārlaulības bērni jeb bastardi. 1366. gadā Kastīlijas un Leonas karalistē uzliesmoja pilsoņu karš, kad pret karali Pedro I nostājās viņa pusbrālis, bastards Trastamaras grāfs Enrike. Trīs gadus vēlāk viņš karali sakāva un pašrocīgi nogalināja. Taču bastarda tiesības uz troni apstrīdēja vairāki kaimiņzemju karaļi un prinči. Portugāles karalis Ferdinands jeb Fernandu I apvienoja spēkus ar diviem citiem troņa tīkotājiem – Navarras karali Kārli II, sauktu Ļauno, un angļu karaļnama atvasi, Lankasteras hercogu Ģentes Džonu. Tomēr karalis Enrike izrādījās ne vien prasmīgs karavadonis, bet arī politiķis, panākot pāvesta Gregora XI atbalstu. Pēc pāvesta prasības Portugāles Fernandu bija spiests slēgt mieru ar kastīlieti, pie tam saderinoties ar viņa meitu. Taču Fernandu, kurš savas dzīves laikā ieguva divus pavārdus – Skaistais un Svaidīgais –, drīz atsauca svarīgo politisko saderināšanos un apņēma par sievu savu mīļāko, portugāļu aristokrātu dzimtas atvasi Leonoru. Tas atkal saasināja attiecības ar Kastīlijas Enriki, kurš ātri sakāva Fernandu sabiedroto Navarras karali, iebruka Portugālē un aplenca Lisabonu. Fernandu Skaistajam nācās slēgt pazemojošu mieru un vēlāk, lai stabilizētu attiecības ar kaimiņvalsti, atdot savu vienīgo meitu Beatrisi par sievu jaunajam Kastīlijas un Leonas karalim, Enrikes dēlam Huanam I.

Šo dinastisko laulību līgums paredzēja arī savstarpējas kaimiņvalstu troņa mantošanas tiesības, un tas šajā gadījumā izrādījās par sliktu portugāļiem, kad Fernandu 1383. gadā mira, iespējams – tika noindēts, un neatstāja citus oficiālus mantiniekus, izņemot Beatrisi. Tas nozīmēja, ka faktiski Portugāles troni mantos Kastīlijas un Leonas karalis Huans, un abas valstis, visdrīzāk, tiks apvienotas. Tas nebija pa prātam lielākajai daļai portugāļu, un te nu vēstures skatuvē uznāca vēl viens bastards – Fernandu pusbrālis Žuans, abu kopīgā tēva karaļa Pedro I un galisiešu muižnieces Terēzijas Lorenco atvase. Tēvs Žuanu bija padarījis par ietekmīgā Avisas bruņinieku ordeņa lielmestru. Žuana pusē nostājās vairums portugāļu augstmaņu un arī pilsētas, un 1385. gada 6. aprīlī viņš tika kronēts par Portugāles karali, aizsākot Avisas dinastiju.

Protams, Kastīlijas Huans nebija gatavs piekāpties, taču Žuana I armija, pateicoties pareizai taktikai un arī zināmai kara laimei, sakāva skaitliski un arī bruņojuma ziņā pārākos Huana kastīliešus. Žuans I valdīja Portugālē veselus 48 gadus, iegūdams pavārdus Dižais un Labatminētais. Laikabiedri viņu raksturo kā stingru varas grožu turētāju, bet arī labdabīgu un ļoti izglītotu cilvēku. Tieši viņa laiks lika pamatus Portugāles kā pirmās lielās eiropiešu jūrasbraucēju nācijas panākumiem, nostiprinoties Āfrikas piekrastē un 15. gs. sākot kuģojumus pasaules okeānos. Protams, netīkams karalis Žuans bija un palika kastīliešiem, un Spānijā viņu kā viņa dzīves laikā, tā vēlākajos gadsimtos dēvēja tikai par Huanu Bastardu.

Attēlā: Žuana I laulības 1387 gada 11.februārī ar Filipu Lankasteru (Philippa of Lancaster). 15.gadsimta franču mākslinieka ilustrācija manuskripatam.