1895. gada 6. aprīlī britu policija arestēja rakstnieku Oskaru Vaildu. Viņu tiesāja par homoseksuālām attiecībām, piespriežot maksimālo sodu par attiecīgo pantu. Katorgā pavadītie divi gadi izrādījās Oskaram Vaildam liktenīgi – britu un pasaules literatūrai pāragri tika laupīts spilgts un savdabīgs talants.

1895. gada 6. aprīlis nesa gardu kumosu skandālu kārajai britu sabiedrības daļai. Šai dienā Oskars Vailds, slavenais rakstnieks, „Doriana Greja portreta”, „Salomes” un „Cik svarīgi būt nopietnam” autors, tika arestēts sakarā ar apsūdzību „rupjā nepiedienībā”. Šis tālaika britu jurisprudences termins apzīmēja vīriešu homoseksuālas attiecības, un par to draudēja līdz diviem gadiem spaidu darbos.

Visu šo rakstniekam liktenīgo procesu bija iekustinājis neliels papīra gabaliņš – vizītkarte, kuru tā paša gada 18. februārī Vailds bija saņēmis savā klubā. Vizītkarti rotāja Kvīnsberijas marķīza vārds un ar roku uzšņāpta frāze „Oskaram Vaildam, demonstratīvam sodomītam”. Tā marķīzs kārtējo reizi apliecināja rakstniekam savu nepatiku, kam iemesls bija Vailda attiecības ar marķīza jaunāko dēlu lordu Alfrēdu Duglasu.

Pats 9. Kvīnsberijas marķīzs Džons Duglass bija plaši pazīstams ar savu raupjo un nesavaldīgo dabu. Sabiedrībā visai atklāti mēļoja, ka viņš regulāri iekaustot savus mājiniekus. Starp citu, marķīzs dievināja boksu un ir pirmo boksa noteikumu autors. Taisnību sakot, šī skotu aristokrāta ģimenes likteņi vedina atcerēties pieņēmumu par brutāliem tēviem kā dēlu homoseksualitātes iemeslu. 1894. gadā it kā nelaimes gadījumā medībās gāja bojā marķīza vecākais dēls un mantinieks Frensiss, taču tas notika drīz pēc tam, kad sabiedrībā paklīda runas par Frensisa pārāk tuvām attiecībām ar grāfu Rosberiju, Karalienes Slepenās padomes priekšsēdētāju, kura privātsekretārs Frensiss bija. Tika pat izteiktas versijas, ka nākamais marķīzs nogalināts, lai novērstu augstas kroņa amatpersonas diskreditāciju. Saprotams, ka pēc šī notikuma Džona Duglasa naids pret viņa jaunākā dēla domājamo partneri Vaildu iedegās ar divkāršu spēku.

Draugi ieteica Vaildam atstāt incidentu ar vizītkarti bez ievērības, taču Alfrēds Duglass, kurš tēvu neieredzēja, pierunāja rakstnieku vērsties tiesā ar prasību par apmelošanu. Process jau no paša sākuma ieguva Vaildam nelabvēlīgu virzienu: marķīzs nolīga izcilu advokātu seru Edvardu Kārsonu, kā arī noalgoja veselu privātdetektīvu komandu, kas sāka vākt kompromitējošus faktus par Vailda privāto dzīvi. Kārsona mērķis bija pierādīt, ka frāze uz vizītkartes nav vis apmelojums, bet gan patiesība. Diemžēl Alfrēds Duglass bija bijis ļoti vieglprātīgs, atdāvinādams dažiem seksa partneriem savas drēbes ar Vailda vēstulēm kabatās. Šīs vēstules tagad nonāca marķīza aizstāvju rokās. Bez tam Kārsons nevairījās meklējot netikumības apliecinājumus arī Vailda daiļdarbos; tolaik tas nevienam nešķita absurdi. Galu galā, kad aizstāvība pasludināja, ka tai ir liecinieki, kas var apliecināt, ka viņiem bijušas homoseksuālas attiecības ar Vaildu, rakstnieks, paklausot savu juristu padomam, prasību atsauca. Taču tas nozīmēja, ka viņam pašam jārēķinās ar apsūdzību. Draugi no sirds ieteica Vaildam pamest valsti, taču viņš nepaklausīja.

Kroņa apsūdzība pret Oskaru Vaildu tika iztiesāta mēneša laikā, un arī prokurori vainas pierādījumus meklēja ne vien faktos, bet arī beletristikas tekstos. Tomēr pirmajā prāvā zvērinātie atteicās vienoties par lēmumu. Šādā situācijā valsts varēja tālāk vairs apsūdzību neuzturēt, taču prāvai jau bija piesaistīta pārāk plaša sabiedrības uzmanība. Kādā tiesāšanās epizodē neglaimojošā kontekstā bija izskanējis pat karalienes vārds, un par to kādam bija jāsamaksā. 1895. gada 25. maijā Oskars Vailds tika atzīts par vainīgu uzrādītajā apsūdzībā un saņēma maksimālo sodu. No katorgas viņš atgriezās fiziski un morāli salauzts, un mira trīs gadus vēlāk, neuzrakstījis vairs nevienu nozīmīgu darbu.