1806. gada 6. augustā Austrijas imperators Francis II Hābsburgs atteicās no viņam piekritīgā Svētās Romas impērijas ķeizara titula. Līdz ar to beidza pastāvēt Svētās Romas impērija – valstisks veidojums ar teju tūkstošgadi ilgu vēsturi.

„Šis veidojums, kas ticis dēvēts un joprojām sevi dēvē par Svēto Romas impēriju, nekad un nekādā ziņā nav bijis nedz svēts, nedz romiešu, nedz impērija.” Tā franču filozofs Voltērs 18. gs. izteicās par valstisko struktūru, kura Centrāleiropā, pamatā vācu zemēs, pastāvēja kopš agrajiem viduslaikiem. Jau Voltēra dzīves laikā no šī valstiskā veidojuma praktiski bija palikusi vien de jure čaula bez reāla varas seguma. Galīgo punktu tai pielika Francijas imperators Napoleons I. 1805. gadā kaujā pie Austerlicas sagrāvis apvienotos Krievijas un Austrijas spēkus, varenais francūzis pēc saviem ieskatiem sāka pārkārtot kādreizējās impērijas teritorijas. Austrijas imperators Francis II Hābsburgs, kura dzimtai imperatoru kronis gandrīz nemainīgi bija piederējis kopš 15. gs. vidus, 1806. gada 6. augustā atmeta šo nu jau dekoratīvo titulu, tā izbeigdams Svētās Romas impērijas teju 1000 gadus ilgo vēsturi.

Impērijas saknes meklējamas vēl 800. gadā, kad pāvests Leons III Romā kronēja par imperatoru franku karali Kārli, sauktu Lielo. Līdz ar to Eiropas rietumos, pēc vairāk nekā 300 gadu pārtraukuma, parādījās „romiešu imperators”. Kārļa pakļautā teritorija patiešām bija impērijas cienīga, taču pēc viņa nāves tā pakāpeniski sadalījās. Rietumos izveidojās Franku karaļvalsts, savukārt kādreizējās ģermāņu zemēs Eiropas centrā – Vācu karaļvalsts. Tās valdnieki daudzus gadsimtus centās paturēt savā varā arī Itāliju un Romu, un, sākot ar 10. gs. vācu karali Otonu I, valkāja arī Romas imperatora jeb, vāciskajā versijā, ķeizara titulu. Tomēr šīs varas ambīcijas lielā mērā izrādījās iemesls, kāpēc, Voltēra vārdiem runājot, ķeizara varas telpa nekad tā arī nekļuva par īstu impēriju. Ķeizariem tajā pastāvīgi nācās konkurēt ar citu nemainīgi spēcīgu autoritāti – Romas pāvestiem. Veltīdami pūles ietekmes nostiprināšanai uz dienvidiem no Alpiem, ķeizari mēdza atstāt novārtā vācu zemes, kur viņu vasaļi kļuva arvien neatkarīgāki. Atšķirībā no franču karaļiem, ķeizariem tā arī neizdevās padarīt savu varu oficiāli mantojamu; viņus amatā ievēlēja ietekmīgākie zemju kungi – impērijas kūrfirsti. Kopš 14. gs. tika noteikts pastāvīgs kūrfirstu padomes sastāvs: tajā ietilpa Bohēmijas karalis, Pfalcas grāfs, Saksijas hercogs, Brandenburgas markgrāfs, kā arī Maincas, Trīras un Ķelnes arhibīskapi.

Līdz ar vēlajiem viduslaikiem iezīmējās vēl viena tendence: ja sākotnēji impērijas ķeizaru varas materiālais pamats bija līdz ar titulu iegūstamās ķeizara zemes, vāciski sauktas Reichsgut, tad vēlāk par tādu kļuva viņu dzimtu īpašumi, kurus ķeizari tad arī tiecās attīstīt un paplašināt. Sevišķi sekmīgi šai ziņā izrādījās Hābsburgu dinastijas valdnieki, kuru varas centrs bija impērijas dienvidaustrumi – Austrijas erchercogiste. Laikam gan visu laiku varenākais Svētās Romas impērijas ķeizars bija Kārlis V Hābsburgs, kurš vienlaicīgi bija arī Spānijas karalis. Tomēr tieši Kārļa laikā, 16.gs., sākās neizbēgamais impērijas noriets, kad vācu zemes sadalījās katoliskajās un protestantiskajās. Ticības pretišķības 17. gs. izraisīja Trīsdesmitgadu karu, kas smagi izpostīja Vācijas centrālo daļu – tradicionālo impērijas kodolu. Par Hābsburgu monarhu prioritāti kļuva Austrijas robežu paplašināšana pamatā ārpus impērijas robežām, savukārt impērijas protestaniskajā daļā viņiem radās spēcīgi konkurenti – Prūsijas karaļi, kuru varas centrs bija Brandenburgas kūrfirstiste ar galvaspilsētu Berlīni. Šī Berlīnes un Vīnes konkurence 18. gs. otrajā pusē sadrupināja pēdējās Svetās Romas impērijas valstiskās struktūras paliekas. Mūsdienu Eiropā saglabājušies vien daži kādreizējās impērijas fragmenti: pundurvalsts Lihtenšteina, suverenitāti saglabājušais impērijas firstu īpašums, kā arī Hamburgas un Brēmenes federālās zemes – kādreizējo impērijas brīvpilsētu mantinieces.