1240. gada 6. decembrī mongoļu iebrucēji ieņēma un nopostīja Kijevu – kādreizējo Krievzemes galvaspilsētu un nozīmīgāko civilizācijas centru.

Kijeva ir senās Krievzemes centrs – lielkņazu galvaspilsēta, no kuras 10. un 11. gadsimtā plašā slāvu cilšu teritorijā izplatījās vienota – kristīgā – ticība un vienota valsts vara. Šis Kijevas kņazu varenības laiks gan jau bija pagātnē 13. gadsimtā, kad pie slāvu zemju austrumu robežām parādījās jauns biedējošs spēks – mongoļi, Krievzemē dēvēti arī par tatāriem. Ap šo laiku Kijeva bija vairs tikai vien no krievu kņazistēm un pat Kijevas lielkņaza tituls vairs nebija tik iekārojams kā savulaik – austrumslāvu zemju smagumpunkti tobrīd pārvietojušies citur: uz Novgorodu, Vladimiru un Polocku. Tomēr Kijevas krišanai hana Batija komandēto mongoļu rokās 1240. gada 6. decembrī ir simboliska nozīme.

Kijevas krišana zināmā mērā bija noslēdzošā epizode vairākus gadus ilgušajā mongoļu iebrukumā krievu zemēs. Trīs gadus agrāk – 1237. gada decembrī – mongoļi hanu Batija un Subataja vadībā iebruka Krievzemē no ziemeļaustrumiem, vispirms sagraujot Rjazaņu, pēc tam uzbrūkot tobrīd militāri spēcīgākajai krievu kņazistei – Vladimirai-Suzdaļai. Tatāru galvenais trumpis bija ārkārtīgā mobilitāte. Tā laika hronisti pat apgalvo, ka tatāru jātnieks spējot noauļot dienā to pašu attālumu, kas citiem prasot trīs dienas. Vladimiras-Suzdaļas kņazs Jurijs II nespēja koncentrēt spēkus izšķirošajai kaujai – tatāri tos pārsteidza un sakāva pa daļām. Kad Vladimira bija kritusi un kņaza pēdējie spēki sakauti, Krievzemes liktenis bija tikpat kā izlemts – te vairs nebija spēka, kas varētu līdzvērtīgi pretoties iebrucējiem. Viena pēc otrs krita Rostova, Ugļiča, Jaroslavļa, Kostroma, Gorodeca, Gaļiča, Pereslavļa-Zaļesska, Volokolamska, Tvera un citas pilsētas. Tad mongoļi atgriezās savās stepēs, lai atkal iebruktu Krievzemē 1240. gadā. Tagad viņu mērķis bija vēl nepakļautā Galīcijas-Volīnijas kņaziste, Krievzemes rietumu stūris, un Kijeva bija pirmais nopietnais šķērslis iebrucēju ceļā. Galīcijas-Volīnijas kņazs Daņilo šeit pirmo reizi sastapās kaujā ar hanu Batiju. Pilsēta krita pēc vairāku nedēļu ilgas cīņas, tika smagi izpostīta, bet mongoļi auļoja tālāk uz rietumiem, ieņemdami un izpostīdami Galīciju-Volīniju, Poliju, Ungāriju, Serbiju, Bulgāriju, un apstādamies tikai pie Vācu ķeizarvalsts robežām. Pēc šī karagājiena viņi atgriezās Volgas baseinā, kur izveidoja savu Zelta ordu un vairākus gadsimtus turēja Krievzemi bailēs un atkarībā.

Jāsaka, manis nule atstāstītā versija ir tā, kuru daudziem no mums mācīja padomju skolā. Toreiz mongoļi-tatāri tika iztēloti kā mežonīgi stepju nomadi, kuru uzvaras ķīla bijusi spēja ātri jāt un šaut no loka. Jāteic gan, šīs spējas nav īpaši noderīgas, kad jāieņem nocietinātas pilsētas. Un vispār – mongoļu militārie panākumi nebūtu iespējami bez augstas organizētības pakāpes, kāda diezin vai iespējama primitīvā cilšu sabiedrībā. Tāpēc mūsu dienās arvien biežāk sastopami viedokļi, ka baisais 1237.–1240. gada iebrukums Krievzemē un tam sekojošais mongoļu jūgs ir vairāk vēsturiska fikcija nekā realitāte. Patiesībā spēcīgākie krievu kņazi vienojušies ar mongoļiem, lai izmantotu viņu spēkus cīņai pret katoliskajiem rietumiem, kuri tobrīd uzsākuši ekspansiju Baltijā, un arī lai pakļautu dažus nepaklausīgus vasaļus. Jebkurā gadījumā skaidrs ir viens – 1240. gads uz visiem laikiem laupīja Kijevai krievu zemju galvenās pilsētas lomu, un tieši tā dēvētais mongoļu-tatāru jūga periods bija laiks, kad starp citām Krievzemes pilsētām izvirzījās jauna  metropole – Maskava.