1956. gada asiņainie notikumi Ungārijā atbalsojās arī tā gada vasaras olimpiādē Melburnā. Naidīgums starp PSRS un Ungārijas sportistiem kulminēja 1956. gada 6 decembra mačā starp abu valstu ūdenspolo izlasēm, kas pat ieguvis īpašu nosaukumu – „Asinis baseinā”.

1956. gada 22. novembrī Melburnā, Austrālijā, tika atklātas 16. vasaras olimpiskās spēles. Pašā olimpiādes priekšvakarā pasauli bija satricinājuši dramatiski notikumi, kuri meta savu ēnu arī pār šo globālo sporta notikumu. Oktobra beigās Suecas krīze pārauga militārā konfliktā; tajā pašā laikā uzliesmoja pretpadomju sacelšanās Ungārijā, Padomju armija iebruka valstī un asiņainās cīņās ieņēma galvaspilsētu Budapeštu.

Protestējot pret šo intervenci, olimpiādi boikotēja Nīderlande, Spānija un Šveice. Ungārijas valstsvienība piedalījās, taču ungāru sportisti demonstratīvi olimpiskajā ciematā nomainīja Ungārijas Tautas republikas karogu pret citu, uz kura nebija padomiskā ģerboņa. Tāpat ungāri neslēpa savu naidīgumu pret padomju sportistiem, kuriem nācās uzklausīt ne vienu vien aizskarošu piezīmi. Kulmināciju šī spriedze sasniedza 1956. gada 6. decembrī, kad pusfināla spēlē sastapās padomju un ungāru ūdenspolo izlases.

Ungārijas olimpiskā izlase tolaik bija ļoti spēcīga – iegūto medaļu skaita ziņā Melburnā to pārspēja vienīgi Savienoto Valstu, Padomju Savienības un Austrālijas izlases. Ūdenspolo ungāri bija neapšaubāmi līderi – iepriekšējās, Helsinku olimpiādes čempioni; un padomju izlase bija viņiem vienīgais daudz maz vērā ņemamais konkurents. Tādējādi pusfināla mačam, visticamāk, bija jāizšķir arī olimpiskā zelta liktenis. Tribīnes ap baseinu pildīja lielākoties ungāru emigranti, kuri skandēja pirmskara Ungārijas himnu, izkliedza pretpadomju saukļus un jūsmīgi atbalstīja savus tautiešus. Viņiem piebalsoja arī pārējā publika – visiem bija svaigā atmiņā preses ziņas par padomju tankiem Budapeštas ielās un civilo kvartālu bombardēšanu, un antipātijas pret „krieviem” bija vispārējas. Lieki piebilst, ka neviena padomju līdzjutēja, izņemot oficiālos delegācijas pārstāvjus, tribīnēs nebija un nevarēja būt. Arī ungāru sportisti apzināti provocēja savus pretiniekus, dāsni likdami lietā sev zināmo krievu vulgārās leksiskas arsenālu; droši vien neiztika arī bez dažas labas dunkas. Internetā atrodamajās padomju sportistu atmiņās lielāko tiesu apgalvots, ka viņi centušies neatbildēt uz provokācijām, tomēr ticamāks šķiet citās publikācijās lasāmais, ka spēle jau no paša sākuma bijusi abpusēji ļoti rupja. Tomēr visi apstākļi bija ungāru sportistu pusē, un, mačam tuvojoties beigām, tas arī atspoguļojās rezultātā: 4 : 0 Ungārijas valstsvienības labā.

Dažas minūtes pirms spēles beigām padomju spēlētājs Valentīns Prokopovs, domājams, uzklausījis kārtējo izteikumu lauzītā krievu valodā, kurā nepārprotamā kontekstā bija piesaukta viņa māte, no visa spēka ietrieca dūri sejā ungāram Ervīnam Zadoram. No pārsistās uzacs plūda asinis, krāsojot ūdeni. Ungārs gan gribēja turpināt spēli, bet satracināti skatītāji metās pie baseina, sāka kliegt uz padomiešiem, spļaut uz viņiem un sviest ar dažādiem priekšmetiem. Iejaucās policija, spēle tika pārtraukta, un Ungārijai ieskaitīta uzvara ar iepriekš minēto rezultātu. Pāris dienas vēlāk Ungārijas ūdenspolo izlase jau atkal kļuva par olimpiskajiem  čempioniem, bet lielākā daļa no viņiem nolēma neatgriezties dzimtenē, tāpat kā vismaz puse no visas Ungārijas olimpiskās delegācijas. 1956. gada mačs tiek minēts kā viena no spilgtākajām epizodēm Aukstā kara vēsturē un pat ieguvis īpašu nosaukumu: „Blood in the Water”, ko latviski varētu tulkot kā „Asinis baseinā”.