T.s. Juglas kaujas 1919. gada jūnija beigās un jūlija sākumā starp vācbaltiešu Landesvēru un citām vācu vienībām no vienas, un Igaunijas armiju ar tai pakļautajām Ziemeļlatvijas brigādes daļām no otras puses noslēdzās ar Strazdumuižas pamiera parakstīšanu. Vienošanā lika vācu vienībām pamest Rīgu, savukārt Ziemeļlatvijas daļas Jorģa Zemitāna vadībā 1919. gada 6. jūlijā iemaršēja Rīgā un pievienojās te dislocētajiem Dienvidlatvijas – Jāņa Baloža komandētajiem spēkiem.

Pēc sakāves Cēsu kaujās 1919. gada 23. jūnijā vācbaltiešu Landesvēra un Vācijas armijas daļas atkāpās Rīgas virzienā, 26. jūnijā apstājoties pozīcijās no Gaujas ietekas līdz Ādažiem, tālāk gar Juglas upi un Pierīgas ezeriem un starp Juglu un Daugavu līnijā no Sauriešiem līdz Salaspilij. Pateicoties dabiskajiem šķēršļiem, tā bija teicama aizsardzības līnija, kuru uzbrucējiem nepavisam nebija viegli uzlauzt. Igaunijas armija gan joprojām paturēja pie Rīgas savas kaujas spējīgākās vienības, tomēr plānotajam galvenajam uzbrukumam 30. jūnijā nebija izšķirošo panākumu. Igauņu spēkiem gan izdevās forsēt Gauju un 1. jūlija vakarā ieņemt Jaunciemu un Sužus, tomēr pie Juglas tiltiem un arī dienvidos vācieši sīksti pretojās. Igauņu armijas virspavēlniecība nebija gatava iestrēgt pozīcijās pie Rīgas uz nedēļām, ciktāl tai darīja bažas situācija frontē pret Padomju Krieviju, kur Sarkanā armija bija sakāvusi balto krievu spēkus un varēja gaidīt uzbrukumu igauņu pozīcijām pie Narvas un Pleskavas. Tad nu igauņi izspēlēja savu pēdējo trumpi: 2. jūlijā viņu kara flotes divi eskadras mīnu kuģi un divas lielgaballaivas iebrauca Daugavas grīvā, apklusināja krastos dislocētās baterijas un ar desanta palīdzību ieņēma Mangaļsalu un Mīlgrāvi. Ja igauņi aizlauztos līdz Daugavas tiltiem, vāciešiem Juglas pozīcijās draudētu ielenkums.

Tikām pārmaiņas bija notikušās arī politiskajā situācijā. Jau 27. jūnijā darbību bija pārtraukusi Andrieva Niedras valdība, un līdz ar to bija zudis jebkāds leģitimitātes piesegs vācu spēku darbībai pret igauņiem un latviešiem un ģenerāļa fon der Golca klātesamībai Rīgā. Iniciatīvu savās rokās ņēma Antantes militārā misija, kuras pārstāvis, franču pulkvežleitnents Diparkē 1. jūlija pusdienlaikā ieradās Rīgā un sāka organizēt pamiera sarunas. Par spīti neapskaužamajam taktiskajam stāvoklim ģenerālis fon der Golcs sākotnēji uzstāja uz igauņu spēku atvilkšanu no frontes līnijas. Galu galā abas puses – vāciešus un igauņus – izdevās apsēdināt pie sarunu galda 2. jūlija vakarā Satrazdumuižā, tagadējās Juglas apkaimes teritorijā. Vienošanās tika panākta ap pulksten pusčetriem 3. jūlija rītā. Saskaņā ar Strazdumuižas pamieru visas vācu daļas tika no Rīgas atvilktas, savukārt arī igauņu karaspēkam nebija atļauts ieiet pilsētā. Pilsētas pārvaldi uzņēmās Antantes militārā misija. Nozīmīgākais militārais spēks, kas tobrīd palika Latvijas galvaspilsētā, bija pulkveža Jāņa Baloža komandētās Dienvidlatvijas brigādes vienības. Visu Juglas kauju laiku Baloža padotie Rīgā bija „trešā spēka” lomā, un pēdējās kauju dienās šī neitralitāte kļuva visai kutelīga, jo starp Dienvidlatvijas brigādes karavīriem un vāciešiem pieauga spriedze, savukārt Ziemeļlatvijas brigādes karotājiem šī neiesaistīšanās šķita teju vai nodevība.

Tā kā latviešu daļām Strazdumuižas pamiers neliedza ienākšanu Rīgā, tad Ziemeļlatvijas brigādes štābs vērsās pie igauņu 3. divīzijas vadības, kurai joprojām bija pakļautas Ziemeļlatvijas vienības, lūdzot atļauju pamest savus frontes iecirkņus un ieiet pilsētā. 4. jūlijā atļauja tika saņemta, nākamajā dienā 2. Cēsu kājnieku pulks un citas latviešu daļas sakoncentrējās Strazdumuižā, un 6. jūlija pēcpusdienā kolonā pa Vidzemes šoseju maršēja uz Rīgu. Priekšgalā jāja kareivis ar sarkanbaltsarkano karogu, viņam sekoja pulkvedis Jorģis Zemitāns un viņa štāba virsnieki. Sastapšanās ar pulkvedi Balodi un citiem Dienvidlatvijas brigādes virsniekiem notika pie Brīvības ielas Gaisa tilta. Tā 1919. gada 6. jūlijā divas jaunās Latvijas valsts bruņoto spēku daļas – „ziemeļnieki” un „dienvidnieki” – beidzot apvienojās Rīgā, lai veidotu vienotu Latvijas armiju.