Autors Eduards Liniņš.

1932. gada augustā uzņēmējs Ričards Miltons Hollingšīds no Kemdenas Ņūdžersijas štatā saņēma Savienoto Valstu patentu jaunam izgudrojumam - tā dēvētajam "drive-in theatre", kas latviski burtiski būtu tulkojams kā "iebraucamais teātris", bet literāri, visdrīzāk, kā "autokinoteātris" jeb "autokino". Hollingšīds bija radījis vienu no 20. gadsimta amerikāņu sadzīves fenomeniem - kinoteātri, kurā var iebraukt ar personīgo auto un noskatīties filmu, neizkāpjot no mašīnas. Pirmo autokinoteātri viņš kopā ar partneriem atvēra Kemdenā 1933. gada 6. jūnijā.

Autokinoteātra ideja radusies, pateicoties Ričarda Hollingšīda māmuļai, kura bijusi miesās visai apjomīga dāma un nav varējusi ērti iekārtoties parastās kinozāles krēslā. Tad nu Ričards ierīkojis dārzā vasaras kinoteātri, izmantojot Kodak firmas projekcijas aparātu un starp kokiem iekārtu ekrānu no diviem kopā sašūtiem palagiem. Lai nebūtu jāstiepj ārā dīvāns vai klubkrēsls, īsti labs risinājums izrādījās ģimenes auto, kura sēdeklī zvilnēdama, misis Hollingšīda varēja izdaiļot dvēseli pēc sirds patikas.

Jau dažos nākamajos gados pēc Kemdenas autokinoteātra atvēršanas līdzīgi iestādījumi sāka darboties vairākos desmitos Savienoto Valstu štatu. Savu apogeju autokino popularitāte sasniedza 20. gadsimta 50. gadu beigās, kad to skaits Amerikā bija ap četriem tūkstošiem. Tāpat šie teātri bija ļoti populāri Austrālijā, kur to skaits pārsniedza trīs simtus.

Pirmā autokinoteātra reklāmas sauklis vēstīja: "Laipni gaidīta visa ģimene, lai arī cik trokšņaini būtu jūsu bērni." Patiešām, sākotnēji autokinoteātri orientējās uz ģimenes auditoriju, attiecīgi izvēloties arī repertuāru. Tomēr jau visai drīz autokino priekšrocības sāka novērtēt jaunieši - no senčiem aizlienēta autiņa sēdeklī pārīši varēja justies vēl brīvāk nekā kinoteātra pēdējā rindā. Privātums, kādu apmeklētāji baudīja savu mašīnu salonos, lika autokinoteātru tēlam arvien noteiktāk mainīties no ģimenes izklaides vietām uz "kaislību perēkļiem", kā tos sāka dēvēt sešdesmitajos gados. Septiņdesmitajos teātru īpašnieki vairs pat īpaši neslēpa orientēšanos uz primitīvu izklaidi, un autokino repertuārā sāka dominēt tā dēvētās "ekspluatācijas filmas" - kinodarbi, kuros galvenā nozīme bija tematikai, bieži vien pikantai vai nervus kutinošai, bet ar māksliniecisko līmeni kā bija, tā bija. Līdz ar astoņdesmito gadu sākumu, ceļoties zemesgabalu cenām un attīstoties krāsu televīzijai un video tehnikai, autokinoteātru ziedu laiki beidzās, tomēr daudzviet Amerikā tie joprojām pastāv un 21. gadsimtā pat piedzīvojuši zināmu renesansi.