1799. gada 6. jūnijā dzimis krievu dzejnieks Aleksandrs Puškins.

Vairums Puškina mīlas romānu bija īslaicīgas aizraušanās, viegls flirts bez saistībām. Taču, ja Aleksandrs kādā iemīlējās, viņam obligāti bija nepieciešama intīma tuvība. Un, ja Puškina izredzētā atteicās ar viņu likties gultā, dzejnieks no dusmām plīsa vai pušu. Tiesa gan, tikai reta sieviete negribēja pārgulēt ar kvēlo mīlnieku, kaut arī Puškins nebija izcils skaistulis. Viņš bija šarmants vīrietis.

Kad Aleksandrs mācījās licejā, bija kluss un iejūtīgs skolnieks, kurš cītīgi mācījās un rakstīja dzejoļus franču valodā, tāpēc tika iesaukts par Francūzi.

Reiz, pavisam jauns puika būdams, Aleksandrs liceja gaiteņa galā pustumsā ieraudzīja sievietes tēlu, un viņu pārņēma nepārvarama vēlme noskūpstīt noslēpumaino svešinieci. Puškins klusām piezagās tai no mugurpuses, apkampa un mēģināja noskūpstīt. Pēdējā brīdī Aleksandrs pamanīja, ka svešiniece, kuru viņš tik ļoti vēlējās noskūpstīt, ir pusmūža vecmeita kņaziene Valkonska, kas bija ieradusies izvērtēt liceja darbu ar audzēkņiem.

Apjukušais pusaudzis tūdaļ ņēma kājas pār pleciem, taču no nepatikšanām izvairīties neizdevās. Tajā pašā dienā saniknotā kņaziene par notikušo sūdzējās pašam imperatoram. Tikai ietekmīgie Aleksandra Puškina tēva sakari un skolas direktora personīgs galvojums ļāva Francūzim turpināt mācības.

Pabeidzis liceju, Puškins pārcēlās uz dzīvi Pēterburgā , kur pilnu krūti baudīja dzīvi. Viņa pirmā mīļākā bija kņaziene Jevdokija Gaļicina – par dzejnieku 20 gadus vecāka sieviete. Šīs attiecības ilga pusotru gadu, līdz Aleksandram jau padzīvojusī kņaziene apnika.

Kad par pārāk brīvdomīgiem dzejoļiem Puškinu izsūtīja no galvaspilsētas, tas vainagojās ar patīkamu iepazīšanos. Pa ceļam uz izsūtījuma vietu dzejnieks neilgi uzkavējās Kijevā, kur dzīvoja pie ģenerāļa Rajevska un iepazinās ar viņa trim meitām – un  iemīlējās  visās trijās, un arī "sakars" viņam bija ar visām trim.

Ieradies trimdas vietā Kišiņevā, Aleksandrs ātri vien iekaroja vietējā bagātnieka sievas apburoši skaistas čigānietes, kura bija izslavēta ar saviem romantiskajiem sakariem, Ludmilas Inglezi sirdi.

Taču drīz vien par abu mīlnieku attiecībām uzzināja čigānietes vīrs un sarīkoja Puškinam publisku skandālu, turklāt izsauca uz dueli. Pateicoties Besarābijas vietvaldim, kura uzraudzībā un pakļautībā bija dzejnieks, duelēšanās nenotika, jo vietvaldis "palaidni" sodīja ar disciplinārsodu, bet Inglezi laulātajam pārim piedāvāja pamest valsti.

Tikmēr Puškins atrada jaunus seksuālos piedzīvojumus, pavedinot daiļākās Kišiņevas dāmas un jaunkundzes.

Kad pēc trim gadiem dzejnieku pārcēla uz Odesu, tur gada laikā viņš paguva  savaldzināt divas vietējās skaistules.

Atgriežoties no izsūtījuma galvaspilsētā, Puškins jau bija kļuvis slavens un uzsāka bildināšanas kampaņas, bet ikreiz kad dzejnieks ieradās lūgt dāmas roku un sirdi, izrādījās, ka daiļava ir jau saderinājusies vai Puškina brunču mednieka slava atnākusi ātrāk par pašu, un sekoja pieklājīgs atteikums. Divus gadus viņam neveicās, līdz ballē pie slavenā deju skolotāja Jogeļa Puškins iepazinās ar Natāliju Gončarovu. Meitene tikai nesen bija sākusi apmeklēt saviesīgos vakarus, bet par viņu jau runāja kā par potenciālu siržulauzēju.

Puškins drīz vien bildināja jauno skaistuli un bija patīkami pārsteigts, ka Natālija neatraidīja viņu, bet neteica arī "jā". Dzejnieks turpināja lenkt Natāliju, jo bija iemīlējies un vēlējās saistīt turpmāko dzīvi ar tieši ar viņu – pilnīgu pretstatu viņam. Divus gadus Aleksandrs neatkāpās no Natālijas, līdz viņa beidzot piekrita laulībām. Ilgi gaidītās laulības bija ārkārtīgi greznas, taču Natālija vairs nebija dzejnieka nesasniedzamais sapnis, un Aleksandrs pret jauno sievu izturējās daudz piezemētāk.

Pēc pieciem laulībā pavadītiem gadiem bijušajam brunču medniekam un svešu sievu pavedējam bija jāaizstāv savs un savas sievas gods duelī. 1837. gada 8. februārī Natālijas pielūdzējs barons Dantess divkaujā nāvējoši ievaonoja Puškinu, un dzejnieks pēc divām dienām no gūtajiem ievainojumiem nomira.