1994.gadā Lielbritānijas karaliene Elizabete II un Francijas prezidents Fransuā Miterāns svinīgi atklāja zemūdens tuneli zem Lamanša šauruma. Tuneļa izmaksas par 80 procentiem pārsniedza sākotnēji plānotās, taču abas valstis bija pabeigušas teju 200 gadu loloto ieceri - atvieglot transporta ceļu starp Britu salām un Eiropas kontinentālo daļu. 

Kārtējo reizi tunelī radušās problēmas. Vai nu ugunsgrēks vai arī kārtējā tehniskā ķibele, un vilcieni nekursē. Pasažieri ir sadusmoti, jo Eirotuneļa ķibeles neļauj atgriezties mājās, tad nu jānīkst stacijās, gaidot, kad pazemes ceļš atsāks savu darbu. Šķiet, tikai retais no viņiem iedomājas, ka Lamanša šauruma zemūdens tuneļa liktenis ir vēl lielāku grūtību piesātināts nekā nīkšana vilciena stacijā.

Tālajā 1802. gadā franču raktuvju inženieris Alberts Matjē aicina realizēt pasaulē vēl nebijušu projektu - savienot Britu salas ar Eiropas kontinentālo daļu, tādējādi atvieglojot pārvietošanos starp abām sauszemēm. Matjē aicina rakt tuneli, kurā varētu pārvietoties zirgi ar pajūgiem, bet Lamanša jūras šauruma vidū varētu izveidot mākslīgu salu, kur paredzētu nomainīt pajūgos nogurušos zirgus. Lai arī uz kartes Lielbritānija neizskatās īpaši tālu no Eiropas, tunelim tomēr jābūt 50 kilometru garam. Lai realitātē sāktu apsvērt tuneļa būvniecību, turpmākos 50 gadus notiek iespējamā tuneļa grunts pētniecība. 1856. gadā Tomas de Gamons ir izanalizējis grunts paraugus un dodas prezentēt projektu Francijas valdniekam Napoleonam III. Plāns, kā tuneli būvēt, ir rokā!

Britu valdība, kas arī bija dzirdējusi par šo ieceri, sarosījās un ieinteresējās par Gamona plānu. Abas valstis nolēma vienoties kopīgajam un apjomīgajam darbam, un ap 1875. gadu sākās pirmie eksperimentālās būvniecības darbi. Pagāja tikai nieka 7 gadi, kad, raiti sākušies, darbi tikpat raiti apstājās - Britu valdība, Nacionālās drošības padomes un preses spiediena rezultātā atteicās darbus turpināt, jo tunelis varētu apdraudēt nacionālo drošību.

Pēc gandrīz simt gadiem, Kenterberijas līguma ietvaros, abas valstis atjaunoja nodomu izbūvēt zem Lamanša šauruma tuneli. 20. gadsimta 80. gados Lielbritānija un Francija jau ir partnervalstis, kuras nešaubās par savstarpējo uzticību. Militārie apsvērumi tiek ignorēti, taču tos nomaina ekonomiskie. Tuneļa izmaksas paredz pārtēriņu 200 procentu apmērā! Konservatīvās partijas deputāti skaļi iebilst, ka šāds projekts nogrims jūrā un piedevām nogremdēs visas Lielbritānijas ekonomiku. Taču tā laika Lielbritānijas premjerministre Mārgareta Tečera uzskata, ka tuneļa projekts būtu jārealizē, un valdības vadītāja informē, ka privātie investori ir laipni aicināti piedalīties Eirotuneļa būvniecībā. Šis paziņojums atrod dzirdīgas ausis, un jau 88. gadā abpus Lamanša šaurumam sāk tapt tuneļa aprises. Britu kompānijas nosauc šo projektu par "Peles alas projektu", un ala top Folkstonā, netālu no Duvras. Tikmēr 50 kilometru tālās franču peles arī sāk rakt alu - Pade-kalē tuvumā Francijas labākie inženieri veic metru pēc metra tuvāk lolotajam zemūdens savienojumam. Šāda cīņa par metriem ilga 6 gadus, līdz 1994. gadā tas bija gatavs. Tunelis tam laikam izmaksāja astronomiskas summas, jo sākotnēji plānoto 45 miljonu britu mārciņu vietā tā izmaksas pieauga līdz 2,6 miljardiem mārciņu.

1994. gadā, kad karaliene Elizabete II un Francijas prezidents Fransuā Miterāns jau stāvēja uz jaunatklājamā tuneļa, tā izmaksas bija krietni pārsniegušas 4,5 miljardus mārciņu. Cena, kas samaksāta par tuneli, ir augsta, taču 50 ar pus kilometru garais un zemākajā punktā 75 metrus dziļais pārvads ir atzīts par vienu no modernās pasaules 7 pasaules brīnumiem. Sliežu kopgarumā un tuneļa dziļumā ievērojamāks tunelis vēl ir tikai Japānā, taču tas neaizliedz Eiropai ar lepnumu skatīties uz savu Eirotuneli. Tas, ka tajā atgadās tehniskas ķibeles, vēl nav nekas, jo nelūzt tikai tas, kas nekad netiek lietots.