Studijas „Warner Brothers” filma „Džeza dziedātājs”, kas savu pirmizrādi Ņujorkā piedzīvoja 1927. gada 6. oktobrī, iezīmē būtisku robežšķirtni pasaules kino vēsturē. Tā bija pirmā Holivudas pilnmetrāžas lenta, kurā bija ieskaņots dialogs un dziedājums, un tās grandiozie panākumi nozīmēja mēmā kino ēras baigas.

1922. gadā amerikāņu žurnāls „Everyone’s Magazine” publicēja jaunā rakstnieka Samsona Rafaelsona noveli „Salīdzināšanas diena”. Tas bija stāsts par zēnu no ortodoksālu ebreju ģimenes, kurš pret tēva gribu kļūst par džeza dziedātāju, sarauj saites ar tuviniekiem, taču tā arī nespēj aizmirst savas saknes. Noveles galvenā varoņa prototips bija Brodveja zvaigzne Els Džolsons, dzimis kā Aza Joelsons nelielā ebreju miestiņā netālu no Kauņas, apmēram desmit gadu vecumā kopā ar ģimeni iebraucis Amerikā un ar savu talantu un neatlaidību cirtis ceļu uz populārās mūzikas slavas virsotnēm. Kādā enciklopēdijā lasāms, ka Els Džolsons džezam, regtaimam un blūzam bijis tas pats, kas rokenrolam – Elviss Preslijs. Savas noveles sižetu Rafaelsons pārstrādāja lugā „Džeza dziedātājs”, kas 1925. gadā ar panākumiem tika iestudēta Brodvejā, un nākamajā gadā studija „Warner Brothers” nopirka tiesības ekranizācijai. Galvenajai lomai tika uzaicināts neviens cits kā sižeta varoņa prototips – Els Džolsons. Filmas pirmizrāde notika Ņujorkā 1927. gada 6. oktobrī.

Filmas sākumā mēs sastopam trīspadsmitgadīgo Džekiju Rabinoviču alus dārzā, ar sajūsmu dziedot populāras meldijas. Par to tēvs – sinagogas kantors jeb priekšdziedātājs – dēlu noper; lai zina, ka Dievs viņam nav devis balsi tik nelietīgai valkāšanai. Puika aizbēg no mājām un atgriežas tikai pēc desmit gadiem, jau kā profesionāls džeza dziedātājs Džeks Robins. Taču vecais kantors Rabinovičs nav piedevis un parāda dēlam durvis. Tikām Džeka karjera progresē – pēc gadiem uz varietē skatuves viņam tiek piedāvāta galvenā loma Brodveja mūziklā. Un te notiek kolīzija – kantors Rabinovičs smagi saslimst. Tas notiek tieši pirms Salīdzināšanas dienas – ebreju gada galvenajiem svētkiem. Māte lūdz Džeku ieņemt tēva priekšdziedātāja vietu sinagogā, taču Salīdzināšanas diena sakrīt ar Brodveja debijas datumu. Producents ir kategorisks: ja Džeks noraus pirmizrādi, par Brodveju viņš var aizmirst. Tā nu jauneklim jāizšķiras starp karjeru un uzticību ģimenei un senču ticībai. Un viņš izvēlas otro, Salīdzināšanas dienā stādamies tēva vietā sinagogā. Filma, atšķirībā no lugas, gan beidzas pagalam optimistiski, un pēdējā epizodē mēs sastopam Džeku Robinu uz Brodveja „Winter Garden Theatre” skatuves, kamēr viņa mamma sajūsmināta uzlūko dēlu no zāles.

Pasaules kino vēsturē filmai „Džeza dziedātājs” ir īpaša vieta. Kā žurnālā „Life” rakstīja dramaturgs un kritiķis Roberts Emmets Šervuds, kad filmas pirmizrādē viņš izdzirdējis ieskaņoto dialogu starp Džolsona varoni un Jūdžīnijas Besereres tēloto Māti, viņš pēkšņi atskārtis, ka ir liecinieks mēmā kino beigu sākumam. Jau pirms „Džeza dziedātāja” studija „Warner Brothers” bija laidusi klajā vairākas apskaņotas filmas, taču tajās bija tikai instrumentālā mūzika un skaņu efekti. Tagad publikai tika piedāvāts ar attēlu sinhronizēts dialogs un dziedājums, un skatītāji jauninājumu uzņēma ar milzu entuziasmu. Filmai bija grandiozi panākumi, tai skaitā finansiālie. Ap 1929. gada vidu praktiski visas Holivudā uzņemtās filmas bija apskaņotas, gadu vēlāk tas pats attiecās arī uz visām lielākajām Rietumeiropas studijām.