1696. gada 6. septembrī no Ņujorkas ostas atiet kuģis, kuru komandē viens no pasaulē labāk zināmajiem kapteiņiem Viljams Kids. Viņa kabatā ir Anglijas karaļa parakstīta vēstule, kas apstiprina kapteiņa tiesības veikt uzbrukumus Francijas karoga kuģiem. Tikai vēlāk izrādīsies, ka Kids pametis diezgan nodrošinātu dzīvi, lai sastaptu savu likteni karātavās.

Viljams Kids ir viens no labāk zināmajiem pasaules pirātiem, kurš krita politiķu nežēlastībā. Kapteinis kļuva vairāk zināms savas tiesas, nevis jūras laupīšanu dēļ. 1688. gadā Viljamu Kidu jau var pieskaitīt pie pirātiem. Vētrā netālu no Haiti krastiem nogrima Anglijas kuģis. Avārijā bojā aizgāja lielākā daļa apkalpes, taču Kids izdzīvoja.
Viņu uz klāja uzņēma Francijas kuģu flote, kuru komandē Francijas pirāti. Tā kā tajā laikā Francija ar Angliju vēl bija sabiedrotās, tad izdzīvojušajiem britu matrožiem piedāvāja iespēju kopā piedalīties jūras laupīšanās.
1689. gada vasarā pirāti izsēdās Svētā Kristofera kolonijas krastos. Pa ceļam pēc laupījuma, pirāti vēl papildus sagūstīja Spānijas kroņa fregati, kuru kapteinis Fantēns uzticēja 20 vīriem, no kuriem astoņi bija angļi. Francūži bija ieplānojuši aplaupīt britu koloniju, uz ko savukārt neparakstījās Kids ar biedriem. Tāpēc tiklīdz spāņu kuģis palika angļu rokās, viņi to aizdzina uz Nevisu. Tur kuģis pārtapa par angļu kaperu kuģi un sāka pats savus sirojumus.
1690. gadā kapteinis Kids ar saviem laupītājiem saņēma pirmo pirātu patentu, kas ļāva sirot pret Francijas kuģiem. Ar laiku Kida arods sāka sagādāt pārāk lielas galvassāpes, jo nebija tik ienesīgs. Viņš apmetās uz dzīvi Ņujorkā, kur apprecēja diezgan turīgu atraitni un dzīvoja nodrošināta cilvēka dzīvi. Taču jūra ir aicinājums un atkarība vienlaicīgi, tāpēc Kids ilgi nosēdēt mājās nevarēja. Tajā laikā Ņujorkas valdošā angļu lordu sabiedrība izmeta kapteinim vilinošu ēsmu. Lordu apvienība piedāvāja Kidam kuģi ar aprīkojumu, ja viņš ies jūrā laupīt. Tāpat lordi var sagādāt karaļa atļauju sirojumiem, lai pirātus pēc tam nesodītu. Viss, kas jādara, tikai jāuzbrūk ienaidnieku kuģiem un jādalās ar laupījumu. Tāpēc uzskatīdams šo par lielisko piedāvājumu, rūdītais jūrnieks Kids 1696. gada 6. septembrī devās ceļā.
Taču pirātu uzdevums bija neveiksmēm pārbagāts. Ceļā netrāpījās neviens nīstais francūžu kuģis. Kuģa apkalpe sāka vairākus nemierus, aicinot kapteini tomēr uzbrukt jebkuram kuģim. Kids tomēr vēl nezaudēja veselo saprātu, jo saprata, ka sanīšanās ar angļu lordiem nozīmēs nāvi. Vienā no ostām Kids netīšām uzzināja, ka Anglijas karalis viņu pasludinājis par sodāmu pirātu. Kā apzinīgs pilsonis, ar karaļa patentu kabatā, Kids padevās, lai brīvprātīgi atspēkotu sev izvirzītās apsūdzības. Taču ne viss gāja tik gludi kā cerēts.
Kids veselu gadu bija spiests pavadīt vieninieka kamerā, līdz viņu aizsūtīja uz Londonu tiesāšanai. Parlamenta noklausīšanās laikā lordi no toriju partijas centās piespiest kapteini nodot Ņujorkas vigus, taču kapteiņa lūpas klusēja. Viņš cerēja, ka lojalitāte atmaksāsies, taču velti. Ņujorkas augstmaņi nelikās ne zinis par kapteini Kidu un tiesnesis pasludināja spriedumu, kapteinis nododams karātavām.
Vairākas versijas liecina, ka Kids vai nu kritis par sazvērestības upuri, vai arī viņam katastrofāli neveicies. Karaļa atļauja lietā ņemta vērā netika, bet Ņujorkas lordi-vigi izlikās, ka tādu kapteini Kidu pat nepazīst. Karātavās Kidu kāra pat vairāk nekā vienu reizi, jo aukla ap pirāta kaklu plīsa. Pēc viņa nāves mirušais ķermenis tika izstādīts publiskai apskatei uz viena no Londonas tiltiem. Metāla būrī kapteiņa Kida mirstīgās atliekas nokarājās 23 gadus.
Nav saprotams, kāpēc tiesa tik bargi vērsās pret kapteini Kidu, jo viņam līdzīgu laupītāju jūrās bija papilnam. Savukārt neveiksmes laupīšanās, nedeva viņam pietiekamus ieņēmumus, lai piekukuļotu tiesu. Iespējams, tāpēc arī radās vairākas leģendas par kapteiņa Kida apslēpto bagātību salu. Taču vai tā ir patiesībā, tā arī nekad laikam nebūs zināms.