7. decembrī dzimis Latvijas karaflotes komandkapteinis, jūrskolu pedagogs, Latvijas zemūdenes "Ronis" komandieris un Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris Hugo Legzdiņš.

Hugo pasaulē nāca 1903. gada 7. decembrī Igates muižas kalpu mājā – mamma bija kurpnieku meita no Lēdurgas, tētis – muižas galdnieks. Hugo bija vēl brālis un divas māsas.

Hugo skolā gāja vispirms trīs ziemas Igates skolā, kur mācījies arī krievu valodu, jo tas vēl bija cara laiks, arī rēķināšanu un vēsturi mācījies krievu valodā.  Bijis centīgs skolēns, tiesa, gājis pagrūti ar lasīšanu. Tomēr viņu kā zēnu aizrāvuši Bībeles stāsti un žurnāls „Jaunības Tekas”, kurā ieraudzītā bilde – zemūdene ar periskopu, kiosku un lielo vilni, atstājusi spēcīgu nospiedumu Hugo dzīvē. Kā pats teicis – bilde deva ļoti lielu triecienu manā dzīvē.

Turpmākie skolas gadi pagāja kara ēnā, Hugo piedzīvoja Latvijas valsts dibināšanu un arī tēva nošaušanu padomju varas mēnešos. Legzdiņš vecākais brīvā Latvijā nodzīvoja vien četrus mēnešus un sešas dienas. Tikmēr Hugo turpināja izglītoties un 1920. gada rudenī pēc sešām pamatskolas klasēm, kas pabeigtas ar labiem panākumiem, ģimenes apspriedes laikā Hugo izcīna mammas piekrišanu dēlu laist uz Rīgu, uz tehnikumu. Mammas lielākā pretestība bijusi, jo Hugo, paša vārdiem runājot, esot bijis draņķis uzvedībā un puiku nedarbos. Bet nu viņš nosolījies tehnikumu pabeigt četros gados, vasarās strādājot zemes darbus.

Tehnikumu, kā solīts absolvējis un Hugo iesauc obligātajā dienestā, kur viņš kļuva par zemūdenes „Ronis” telegrāfistu. Tas deva iespēju doties jūrā, un tieši tobrīd brīvā Latvijā aktuāla bija jaunu jūras virsnieku sagatavošana, proti, cara laika virsnieku maiņa.

Hugo, izturot milzīgu konkursu, nonāk Krišjāņa Valdemāra jūrskolā, lai iegūtu tāljūras kapteiņa grādu. Pats sev nosolījies mācīties teicami, skolu pabeidzis pēc pāris gadiem, Hugo Legzdiņš atgriežas uz sava „Roņa” jau kā virsnieks. Kad 1935. gadā bija jautājums, kuru virsnieku sūtīt uz torpēdu virsnieku skolu Francijā, divu domu nebija, ka tas būs Hugo Legzdiņš. Studijas noslēdzās ar praksi kara flotē, ko aizvadījis uz franču zemūdenes.

Otrajam pasaules karam sākoties, Hugo ir vēl Francijā, un mājupceļš uz Latviju bija iespējams vien pa jūru. Mājupceļā pāri visai Eiropai Stokholmā, gaidot kuģi uz Somiju, Francijas vēstniecībā saticis militāro jūras atašeju, kurš piedāvājis doties atpakaļ uz Franciju un karot tur pret Vāciju, skaidra lieta, uz zemūdenēm. Pēc nakti ilgām pārdomām tomēr atteicis un vēlāk atzinis, ka tā ir viena no lietām, ko līdz mūža beigām nožēlojis.

Atgriezies Rīgā, Hugo Legzdiņš iecelts par „Roņa” komandieri, bet jau pavisam drīz atstādināts no amata un atvaļināts no kara flotes. Ar Latvijas PSR Valsts drošības komitejas lēmumu Hugo Legzdiņam bija aizliegts doties jūrā un viņu brīdināja, ka arī dēls nedrīkst izvēlēties jūrnieka profesiju, tāpēc padomju laikā Hugo 25 gadus nostrādāja par navigācijas, jūras astronomijas un starptautisko kuģošanas noteikumu pasniedzēju Mangaļu jūrskolā un citās mācību iestādēs, kur gatavoja kuģu vadītājus.

Kad Hugo Legzdiņš sasniedza 66 gadu vecumu un gribēja iet pensijā, izrādījās, ka kā Latvijas laikā nokalpotie gadi pensijā netika ieskaitīti, tāpēc  nostrādājis vēl sešus gadus un rezultātā mūža pensijā saņēmis 38 latus, kamēr pirmās brīvvalsts laikā alga bijusi ap 700 latu.

Hugo Legzdiņš apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni – 4. un 5.šķira, Zviedrijas Zobena ordeni – 2. šķira, Francijas Goda leģiona ordeni. Viņš sarakstījis grāmatu “Ronis - mana būdiņa un pils” un padomju gados grāmatu “Navigācija”. Komandkapteinis savu biogrāfiju uzrakstījis uz 580 lappusēm, ar domu, ka tas noderēs bērniem, bērnubērniem un Latvijai. Mūžībā kapteinis aizgāja 2004. gadā 101 gada vecumā.