1732. gadā Londonas Koventgārdena rajonā darbību uzsāk teātris, kurš pēc Otrā pasaules kara kļūst par mājvietu Lielbritānijas Karaliskajai operai.

 

1728. gadā Londonas Linkolninnfīldsas teātris iestudēja Džona Geja un Džona Pepuša "Ubagu operu" - savam laikam novatorisku darbu, kam bija lieliski panākumi. Ar gūto peļņu pietika, lai taptu jauna teātra ēka pašā pilsētas centrā - Koventgārdenā. Savā nosaukumā šī vieta vēl glabāja atmiņas par laiku, kad šeit atradās Vestminsteras abatijas konventa dārzs, taču 18. gadsimtā tas bija kļuvis par veikalu, kafejnīcu un arī "sarkano lukturu" rajonu. Savu darbību jaunais teātris sāka ar dramaturga Viljama Kongrīva lugas "Tā iet šai pasaulē" pirmizrādi 1732. gada 7. decembrī.

Tolaik strikta šķīruma starp dramatisko teātri un vēl salīdzinoši jauno operu nebija, un Koventgārdenas teātrī iestudēja dažādu žanru izrādes. Pirmās teātra desmitgades pagāja muzikālā vadītāja Georga Fridriha Hendeļa zīmē. Koventgārdenā savas pirmizrādes piedzīvoja viņa operas "Ariodante", "Atalanta" un "Alčīna".

1808. gadā ēku nopostīja ugunsgrēks, bet jau nākamajā gadā teātris bija atjaunots un atkal vēra priekškaru. Uz skatuves joprojām sadzīvoja visi žanri - dramatiskajās lomās te mirdzēja izcilā traģēdiju aktrise Sāra Sīdonsa un Šekspīra varoņu tēlotājs Edmunds Kīns, uz šīs skatuves slavu guva klaunādes un pantomīmas meistars Džozefs Grimaldi. Operas iestudējumi bija salīdzinoši bālāki, līdz 1846. gadā uz Koventgārdenu pārnāca liela daļa Haimārketas operas trupas, nodibinot šeit Karalisko Itāliešu operu. Itāliešu opera tobrīd dominēja Eiropā, un arī citās valodās komponētus libretus Koventgārdenas trupa dziedāja itāliešu valodā.

Diemžēl 1856. gadā teātris atkal nodega. Pēc atjaunošanas tā skatuve piederēja vairs tikai operai un baletam. 1892. gadā Gustavs Mālers iestudēja Koventgārdenā Vāgnera "Nībelunga gredzenu" vāciski, apzīmētājs "itāliešu" no nosaukuma pazuda, un turpmāk iestudējumi lielāko tiesu notika oriģinālvalodā.

Pirms Otrā pasaules kara Koventgārdenu raksturoja kā "internacionāli orientētu, elegantu un ekskluzīvu" operteātri, taču kara laikā teātri pārvērta par deju zāli, un pēc kara beigām ēkas īpašnieki apsvēra šādas darbības turpināšanu. Galu galā namu tomēr izīrēja pasaules lielākajai klasiskās mūzikas izdevniecībai "Boosey and Howkes" operas un baleta teātra izveidei. Par direktoru kļuva Deivids Vebsters, kurš ieņēma šo amatu līdz pat 1970. gadam, un tieši pateicoties viņa pūlēm Koventgārdena kļuva par to, kas tā ir tagad - vienu no pasaules izcilākajiem operas un baleta teātriem. Vēl 1967. gadā kāds kritiķis rakstīja, ka Koventgārdena tiecoties, lai tās ansamblis būtu tikpat spēcīgs kā Ņujorkas "Metropolitēnā", bet iestudējumu sniegums tikpat nostrādāts kā Milānas "La Scala" un Vīnes Valsts operā, bet jau nākamajos gados Koventgārdena pievienojās šim pasaules izcilāko operteātru trijniekam kā līdzvērtīgs ceturtais, bet, dažuprāt, pirmais dalībnieks.