7. decembrī 43. gadā pirms mūsu ēras Romas tābrīža diktatora Marka Antonija pilnvaroti slepkavas nogalināja vienu no visu laiku izcilākajiem romiešiem – filozofu, oratoru un valstsvīru Marku Tulliju Ciceronu.

„Valsts ir tautas īpašums, bet tauta – tas nav kurš katrs ļaužu kopums, kas sapulcēti jebkādā kārtā, bet gan daudzu tādu ļaužu vienība, kurus saista vienprātība tiesību jautājumos un kopīgas intereses.” Šis formulējums pieder 1. gadsimtā pirms mūsu ēras dzīvojušajam romiešu filozofam un oratoram Markam Tullijam Ciceronam – Cēzara, Marka Antonija un Oktaviāna Augusta laikabiedram.

Jau savā laikā uzskatīts par izcilu oratoru, vēlākajos gadsimtos Cicerons kļuvis par savdabīgu retorikas etalonfigūru, viņa teksti iekļauti gan antīkās literatūras, gan retorikas, gan juridisko tekstu hrestomātijās. Lai pieminam kaut viņa runas Romas Senātā pret kolēģi senatoru Katilīnu, kurš organizēja sazvērestību nolūkā sagrābt varu un likvidēt Romas republikānisko iekārtu. Četrās spožās uzstāšanās Cicerons atmaskoja sazvērestību un piespieda Katilīnu bēgt no galvaspilsētas. Pie tam jāņem vērā, ka oratoram nepietika vien piesaukt faktus – viņam bija jāpārliecina gan senatori, gan sabiedrība, ka Katilīnas rīcība tiešām ir valstij bīstama, jo daudz bija tādu, kam sazvērnieka plānotās izmaiņas valsts lietu kārtībā šķita atbalstāmas. To nebūt nav grūti iztēloties arī mūsdienās, kad daža laba populāra politiķa karjerā robeža starp efektīvu un kriminālu darbību izrādās visai izplūdusi. Nākamās Romas vēstures pāris desmitgades apliecināja, ka Katilīnas sazvērestība bijusi vien lielāku satricinājumu priekšvēstnesis. Roma mainījās, republika, kuras vērtībām bija uzticīgs Cicerons, sabruka, un šajā dramatiskajā procesā gāja bojā arī viņš pats.

Laikam gan taisnība pagājušā gadsimta pirmās puses literatūrvēsturniekam Kārlim Straubergam, kurš savā grāmatā „Romiešu literatūra” bilst, ka izcilais orators Cicerons tomēr neesot bijis īsts politiķis. No vienas puses pārliecināts un dedzīgs savu uzskatu aizstāvis, viņš tomēr izšķirošajos brīžos zaudējis politiķim tik nepieciešamo izlēmību un uzskatījis par labāku nogaidīt. Tomēr vēl būtiskāka laikam gan ir pieminētā Cicerona ideālu neatbilsme laikmeta politiskajai realitātei. Cicerons gaidīja diženu, bet republikas ideāliem uzticamu līderi, taču viņa laikā Romā tāds neradās, un laikam jau runa nav tik daudz par vadoņu labo gribu, cik par Romas politisko vidi, kurā daudz ko noteica naudas vara un pūļa noskaņojums. Starp vadoņiem tika slēgtas savienības, kas pēc laiciņa atkal izjuka, bijušajiem sabiedrotajiem kļūstot par pretiniekiem un iesaistoties pilsoņu karos.

Cicerons svārstījās un lavierēja, laikiem pakļaujoties apstākļiem un meklējot kompromisus, laikiem attālinoties no politikas un lauku klusumā nododoties literārajai darbībai. Cēzara vienvaldību Cicerons neatbalstīja, tomēr abiem izdevās saglabāt visumā neitrālas attiecības. Pēc Cēzara nogalināšanas Cicerons atgriezās aktīvajā politikā, cerot atjaunot republiku. Tas viņu noveda pie neizbēgamas sadursmes ar nākamo imperatora lauru tīkotāju Marku Antoniju. Cicerons mēģināja izspēlēt pret Antoniju astoņpadsmitgadīgo Cēzara padēlu Oktaviānu, un tas gandrīz vai izdevās, taču tad Oktaviāns un Antonijs uz laiku izlīga. Pēdējais izmantoja šo brīdi, lai izrēķinātos ar Ciceronu, kurš nesen bija uzstājies pret viņu ar četrpadsmit spilgtām runām. 43. gadā pirms mūsu ēras, 7. decembrī divi pilnvaroti slepkavas – centurions Herennijs un tribūns Popilijs – apturēja Cicerona nestuves ceļā uz jūru, kur viņš cerēja kāpt kuģī un pamest Itāliju. Leģenda vēsta, ka Cicerona pēdējie vārdi esot bijuši: „Tajā, ko jūs darāt, nav nekā krietna, bet pacentieties vismaz to padarīt kā nākas!”