1584. gadā mira pēdējais Krievijas cars no Rjūrikoviču dinastijas Ivans IV Bargais. Ivanam nāves brīdī gan bija divi dēli, taču tie abi mira, tā arī nesākuši valdīt. 1598. gada 7. janvārī par caru tika kronēts Boriss no Godunovu dzimtas.

1598. gada 7. janvārī Krievijas cara tronī kāpa jauns valdnieks - Boriss Godunovs. Līdz ar to pārtrūka dinastiskā saikne, kas Maskavas carus saistīja ar leģendāro krievu zemju apvienotāju varjagu valdnieku Rjūriku. Godunovi, saskaņā ar dzimtas leģendu, cēlušies no tatāru augstmaņa Četa, kurš 14. gadsimtā kristījies un pārkrievojies. 16. gadsimtā gadsimtā dzimta pārcēlusies uz Maskavu, kur Boriss Fjodorovičs Godunovs 1569. gadā kļuvis par opričņiku - cara Ivana Bargā priviliģētu atbalstītāju. Vēl vairāk - viņa māsa Irina izgājusi par sievu pie paša Ivana Bargā dēla, careviča Fjodora. Fjodors gan bija slimīgs, arī ar galvu viņam ne viss bija kārtībā, tāpēc laulību laikā neviens nedomāja, ka viņš reiz varētu mantot sava tēva troni. Tas bija jāiegūst viņa vecākajam brālim Ivanam, taču notika neparedzētais - cars dusmu lēkmē ar zizli iedragāja troņmantniekam deniņus, un ievainojums izrādījās nāvējošs.

Kad 1584. gada martā, tikai 53 gadu vecumā Ivans IV Bargais beidza savas šīs zemes gaitas, Boriss Godunovs līdz ar bajāru Beļski bija pie cara viņa nāves brīdī un no cara nama lieveņa paziņoja par valdnieka nāvi. Bija tādi, kuri apgalvoja - cars neesot miris dabīgā nāvē. Cars Fjodors nebija spējīgs vadīt valsti, un bajāri izveidoja reģentu padomi. Jau visai drīz padomnieku starpā sākās savstarpējas ķildas, daļa ietekmīgāko bajāru šais konfliktos pat zaudēja dzīvību, citi nonāca cietumā, un jau pēc gada par faktisko valsts vadītāju bija izvirzījies viens - rīcībnespējīgā cara svainis Boriss Godunovs. Tomēr Borisam nebija cerību kļūt par caru, kamēr bija dzīvs Ivana Bargā jaunākais dēls, mazgadīgais carevičs Dmitrijs. Taču 1591. gadā pēdējais Rjūrikoviču dzimtas troņmantnieks mira nelaimes gadījumā. Izmeklēšanā, kuru vadīja bajārs Vasīlijs Šuiskis, tika secināts, ka zēns, kurš sirdzis ar krītamo kaiti, lēkmē uzkritis uz naža un nodūries. Šuiska ziņojumu pieņēma un apstiprināja neviens cits kā Boriss Godunovs.

Borisa kāpšanu tronī pēc Fjodora nāves noteica pirmām kārtām tas, ka jau 13 gadus pirms tam viņš bija bijis faktiskais Krievijas valdnieks. Kļuvis par caru, viņš turpināja jau reģenta statusā iesākto pārdomāto un saprātīgo politiku - rūpējās par visu tautas slāņu labklājību, uzturēja līdzsvarotas attiecības ar kaimiņvalstīm, modernizēja galvaspilsētu, aicināja dienestā ārzemniekus. Tomēr šai laimīgajai valdīšanai drīz pienāca beigas. 1601. gadā slikto laika apstākļu dēļ Krievija piedzīvoja smagu neražu, un visi cara pūliņi izrādījās nepietiekami bada posta novēršanai. Sāka klīst valodas, ka bads ir dieva sods valstij, kurā valda noziedzīgā ceļā tronī ticis cars. Un tad jau nebija ilgi jāgaida, līdz uzradās viltvārdis, kurš sevi pasludināja par likumīgo troņmantnieku Dmitriju Ivanoviču, kas brīnumainā kārtā izglābies no cara sūtītiem slepkavām. 1604. gadā šis it kā Dmitrijs, bet patiesībā, visticamāk, no klostera aizbēdzis mūks Grigorijs Otrepjevs, ar nelielu poļu un kazaku vienību pārgāja Krievijas robežu, un pie viņa no visām malām sāka plūst dumpinieki un salašņas. Dmitrija spēki gan zaudēja izšķirošo kauju, bet uzurpators aizbēga pāri robežai un no turienes turpināja kūdīt un musināt.

Jādomā, ka caram Borisam, visdrīzāk, būtu izdevies saglabāt troni un atjaunot valstī kārtību, taču viņš gluži pēkšņi mira 1605. gada aprīlī. Daži domā par pašnāvību, citi - par atentātu. Troni mantoja Borisa dēls Fjodors, ļoti gudrs un izglītots jauneklis, tomēr Krievijai viņš izrādījās netīkams. Jau pāris mēnešus pēc Borisa nāves Maskavā uzliesmoja dumpis, sazvērnieki nogalināja jauno caru un viņa māti, un vēra vārtus viltvārdim Dmitrijam. Krievijā sākas apmēram desmit gadus ilgie juku laiki.