1965. gada 7. jūnijā Savienoto Valstu Augstākā tiesa pieņēma lēmumu, ar kuru par nekonstitucionālu tika atzīts Konektikutas pavalsts 1879. gada likums, kas aizliedza pretapaugļošanās līdzekļu lietošanu. Šis spriedums kļuva par vienu no stūrakmeņiem Savienoto Valstu juridiskajā praksei lietās, kas saistījās ar valsts institūciju regulējošo lomu pilsoņu intīmajā dzīvē.

1961. gadā Savienoto Valstu Konektikutas štatā, Ņūheivenas pilsētā tika atvērta grūtniecības kontroles klīnika. Notikums nebūtu ievērības cienīgs, ja vien klīnikas vadītāji – ģimenes pieauguma plānošanas aktīviste Estelle Grizvolda un Jēlas Medicīnas skolas profesors Lī Bakstons – drīz pēc iestādes atklāšanas netiktu arestēti, saukti pie kriminālatbildības un sodīti ar 100 dolāru naudassodu katrs. Tobrīd Konektikutas štatā joprojām bija spēkā 1879. gadā pieņemts likums, kas aizliedza „lietot jebkuru medikamentu, medicīnisku līdzekli vai instrumentu nolūkā novērst grūtniecību”. Citiem vārdiem, ne tikai grūtniecības pārtraukšana, bet arī pretapaugļošanās līdzekļu lietošana šajā Amerikas štatā bija aizliegta.

Neilgi pirms tam jau bija mēģināts arhaisko Konektikutas likumu atcelt ar Savienoto Valstu Augstākās tiesas palīdzību kā neatbilstošu Konstitūcijai. Likuma pretinieki uzstāja, ka likums pārkāpj konstitūcijas 14. labojumu, kas nosaka: „Neviens štats nav tiesīgs pieņemt vai apstiprināt likumu, kas ierobežo Savienoto Valstu pilsoņu privilēģijas vai neaizskaramību; tāpat neviens štats nav tiesīgs atņemt jebkurai personai dzīvību, brīvību vai īpašumu citādi, kā vien taisnīgas tiesas ceļā.”

Konektikutas 1879. gada likums vistiešāk pārkāpa pilsoņa tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, un lai arī privātuma neaizskaramība nav tieši formulēta fundamentālajos Savienoto Valstu tiesību aktos, Augstākās tiesas tiesnesis Džons Māršals Hārlans II savā atzinumā secināja: „Pilns Taisnīgas tiesas klauzulas garantēto brīvību spektrs nav rodams Konstitūcijā precīzi noteiktajās specifiskajās tiesību garantijās un ar tām neaprobežojas. Šī „brīvība” nav izolētu pantu virkne, kas precīzi norāda uz īpašuma atsavināšanu, uz vārda, preses un apziņas brīvību, uz tiesībām glabāt un nesāt ieroci, uz aizsardzību pret nepamatotu pārmeklēšanu un mantas aizturēšanu u.t.t. Šī brīvība ir racionāls veselums, kas, plašākā nozīmē, ietver brīvību no jebkuras būtiskas patvaļīgas kārtības uzspiešanas un nepamatotiem ierobežojumiem.” Šis tiesneša Hārlana atzinums ir kļuvis par vienu no biežāk citētajiem visā Savienoto Valstu Augstākās tiesas vēsturē, tomēr pašu lietu, kuras sakarā tas tapa, Augstākā tiesa noraidīja, jo tobrīd saskaņā ar strīdīgo Konektikutas likumu netika iztiesāta neviena lieta. Tādējādi Ņūheivenas klīnikas atvēršanas mērķis faktiski bija radīt iemeslu tiesas procesam un, attiecīgi, apelācijai Augstākajā tiesā.

Lēmums lietā „Grizvolde pret Konektikutu” tika pieņemts 1965. gada 7. jūnijā. Septiņi no deviņiem Augstākās tiesas tiesnešiem lēma, ka štata likums pārkāpj pilsoņu tiesības uz laulības dzīves neaizskaramību. Viens no diviem tiesnešiem, kuri bija pretējās domās, – Poters Stjuarts – izteicās, ka, lai arī, viņaprāt, likums atbilstot Konstitūcijai, tas tomēr esot „neparasti muļķīgs”. Šis Savienoto Valstu Augstākās tiesas lēmums kļuva par būtisku precedentu līdzīgos procesos, kuri saistījās ar cilvēka dzīves intīmo sfēru – ar abortiem, seksuālo orientāciju un seksuālo uzvedību privātajā telpā.