Autors Jānis Krops.

7. maijā pieņemts uzskatīt, ka slavenais filozofs Sokrats pielika pie lūpām indes kausu un izdarīja pašnāvību. Domātājam tika piespriests nāvessods par brīvdomību un bezdievību, jo savas mācības pamatā Sokrats bija tuvu tam, lai apstrīdētu dievu esamību. Sokrats vīrišķīgi pieņēma savu likteni un atteicās bēgt. Sokrata rakstura stingrība piešķīra viņam apbrīnas nokrāsu pasaules vēsturē. Sokrata un Antīkās filozofijas laikmetā mūs vedīs Jānis Krops-

Šodien ceļojam tālā, tālā pagātnē uz valsti, kurā siltais un patīkamais klimats liek nodoties izzinošām domām. 7. maijs tiek uzskatīts par dienu, kad pirmo reizi pasaules vēsturē cilvēks atteicās no dzīvības par labu savai pārliecībai un uzskatiem. 399. gadā pirms mūsu ēras Antīkās Grieķijas filozofu tēvs Sokrats iedzēra indi, lai pierādītu, ka nav kļūdījies, skaidrojot dabas un cilvēku attiecības.

Sokrats ir Platona skolotājs, kurš, savukārt, savas zināšanas nodeva Aristotelim. Lai arī Senās Grieķijas filozofu skolās ir auguši daudzi žilbinoši domātāji, tieši manis pieminētie trīs vīri ir galvenā ass, uz kuras balstās filozofija Senajos laikos.

Sokrats, kā jau filozofam pienākas, bija brīvdomātājs. Seno Atēnu iedzīvotājs un pilsonis. Viņu, atšķirībā no citiem sava laika domātājiem, interesēja cilvēks kā morāla būtne, kura funkcionē morāles kopīgajā ietvarā. Centrālais Sokrata filozofijas jautājums bija tikumība. Tikumība filozofam nebija kāda pieņemta norma, jo visa tikumīgā avots bija universālais sakārtojošais prāts, ko viņš sauca par dievu. Tieši šāda pieeja dabai Sokratu arī nogalināja, jo prāta un sevis izziņas nostādīšana cilvēka domas centrā noveda pie apsūdzībām bezdievībā.

Abi svarīgie lielumi - dievs un cilvēka dvēsele, Sokratam sakņojās prātā. Viņa vadmotīvs bija "Izzini pats sevi". Tas padarīja Sokratu par pirmo racionālistu. Prāta treniņš viņam bija tik nozīmīgs, ka pierakstīt savas domas viņš atteicās. Lasīt kaut ko uzrakstītu nozīmēja atstāt prātu bez nepieciešamajiem vingrinājumiem. Tas, savukārt apdraudēja sevis izziņas procesu. Sokrata kā skolotāja un domātāja panākuma atslēga bija viņa trāpīgie jautājumi.

Delfu orākuls atzina, ka pasaules gudrākais cilvēks ir Sokrats, taču tas netraucēja dižajam domātājam skaidri atbildēt, ka viņš ļoti daudz ko nezina. Paradoksāli, ka viņa attīstītākā prātula bija "Es zinu to, ka es nekā nezinu, bet citi nezina pat tik daudz". Tāpēc Sokrats uzskatīja, ka vispareizākais veids ir sarunāties jautājot. Tiklīdz kāds jautājums tika atbildēts, vajadzēja uzdot nākamo. Trāpīgie jautājumi iedzina strupceļā daudzus, ja ne visus, Sokrata sarunu biedrus, taču, ja sarunu biedrs izrādījās spējīgs jautājumus atbildēt, tad Sokrats kļuva viltīgs. Viņš izmantoja ironiju - cildinošie vārdi iedzina oponentu pašapmierinātībā, līdz brīdim, kad Sokrats jau bija pierādījis oponenta domu pretrunas. Attopoties pretrunu varā, oponenti padevās, un viņiem nekas cits neatlika kā atzīt, ka filozofu tēvs strīdu uzvarējis.

Sokrats sev bija nospraudis mērķi cīnīties ar neziņu. Dvēsele viņaprāt ir cilvēka būtība, un to kopt ir lielākais pienākums. Lai atrastu atbildes, jāattīra prāts, to vingrinot, taču tas iespējams tikai ar dialoga palīdzību.

Šādi dialogi ātri apnika Atēnu valdniekiem, kuri apsūdzēja Sokratu bezdievībā un jauniešu prātu muļķošanā. Tiesa viņu atzina par vainīgu un piesprieda nāvessodu. Būdams brīvais Atēnu pilsonis, Sokrats drīkstēja izdarīt pašnāvību. Lai arī bija iespēja bēgt, Sokrats labprātīgi iedzēra indi, sakot, ka tādējādi viņš pierādīs, ka tiesa bija netaisna, bet filozofa domas patiesas.

Nāvi Sokrats uztvēra mierīgi. Viņš lika upurēt Asklēpijam gaili, ko parasti darīja, ja cilvēks izveseļojies no kādas slimības. Savu nāvi domātājs uztvēra kā izveseļošanos no pasaulīgā zemiskuma. Tā kā nāve bija veselība, tad Sokrats apgalvoja, ka arī dvēsele to saprot, jo prāts nav aptumšots. Šī varonīgā nāves pieņemšana darīja Sokratam tikpat daudz slavas, cik viņa dzīve kopumā. Sokrats tika apbrīnots dzīvsbūdams, bet vēl vairāk viņu sāka apbrīnot jau pēc nāves.