7. oktobris ir diena, kad 1930. gadā pasaulē nāca "mākslas milzis" un "glezniecības ģēnijs", jo tieši tādus epitetus mēdz izmantot, runājot par izcilo latviešu gleznotāju Borisu Bērziņu.

Par Borisu Bērziņu teic, ka viņš esot bijis kā kaķis, kurš staigā, kur pašam patīk un neviens nevarējis māksliniekam norādīt, tieši, kas viņam būtu vai nebūtu jāglezno. Mākslinieks izmēģināja gandrīz visas iespējamās tehnikas: eļļas un akvareļa gleznojumus, kolāžu veidošanu, zīmuli, ogles, spalvas, tušas un pat lodīšu pildspalvas zīmējumus. Viņa radošais devums ir ļoti bagāts – mākslinieks radījis ap 342 gleznas, 293 zīmējumus, vairākus akvareļus, pasteļus un simtiem uzmetumu un skiču. Boriss Bērziņš bija viens no spilgtākajiem Latvijas 20. gadsimta otrās puses māksliniekiem, kurš atmiņā vēl daudziem saglabājies kā dzīves gudra un humora pilna, harizmātiska personība. 

Rīgas puika Boriss bija Maskavas forštates bērns, kurš auga elektriķa, telefonista Augusta Bērziņa un krievu vecticībnieces Marijas ģimenē. Bērnība pagāja vienkāršā koka ēkā, kur kaimiņos mitinājās latvieši, latgaļi, krievi, poļi, ebreji un vācieši. Mazo Borisu vecāmāte, dievbijīga vecticībniece, ņēmusi līdzi uz dievkalpojumiem Grebenščikova baznīcā, kur zēnu ne tik daudz aizrāvis diezvkalpojums, cik dievnama interjers un svētbildes.

Tēvs gan bija domājis, ka dēls kļūs par mūziķi, jo pats brīvajā laikā spēlējis ģitāru, tomēr, pamanījis, ka puikam patīk vērot, pārdomāt redzēto, piefiksējot to zīmējumos, tēvs sācis nest mājās mākslas grāmatas un žurnālus ar vecmeistaru reprodukcijām. Jaunais mākslinieks labprāt studējis bilžu albumus ar vecmeistaru reprodukcijām un sāka tās pārzīmēt, tā, piemēram sievietei krūtis viņš varēja uzgleznot kā Rubenss, apģērbu – kā Vermērs, tad vēl fonā iegleznot kaut ko no Monē. Tas viņam padevās viegli un brīvi. Tobrīd Boriss vēl nebija nolēmis kļūt par mākslinieku, tā bija tikai rotaļa, un arī ne zīmēt, ne gleznot zēnam neviens nemācīja.

Mākslas izglītību viņš sākotnēji ieguva Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā, pēcāk 1952. gadā iestājās Mākslas akadēmijā. Students Boriss Bērziņš bijis ļoti mērķtiecīgs un uz zināšanu apguvi vērsts, jo labi sapratis, ko nozīmē vecākiem, kas nebija turīgu ļaužu puikas skološana.

Zīmīgi, ka Boriss Bērziņš jau kopš puikas gadiem pats bija drukns un apaļiem vaigiem un, iespējams, tieši tāpēc, pats dūšīgs būdams savos darbos attēlojis miesās kuplus un brangus ļaudis. Piemēram, viņa diplomdarbā “Plostnieki” bija attēlotas spēcīgu vīru muguras un lieli baļķi. Bērziņam patika kuplas formas un kad viņš bija pievērsies pirts tematikai un zīmēja kailas apaļīgas sievietes, daudzi bija pārsteigti un nespēja pieņemt, sakot, ka tās neatbilst nekādiem kritērijiem. Tikmēr pats mākslinieks nepakļāvās nekādām norādēm vai tendencēm, bet bija sava ceļa gājējs, kurš darīja to, kas atbilda viņa būtībai.

Ir viedoklis, ka Bērziņš bijis visneatkarīgākais un arī talantīgākais sava laika mākslinieks. Un vēl Boriss Bērziņš esot bijis liels guļava, kurš modies vien ap diviem pēcpusdienā, tomēr, kad sācis strādāt, varējis paveikt pāris stundās to, ko citi, strādājot visu dienu.