1973. gada 8. aprīlī mirst spāņu gleznotājs, skulptors un kubisma pamatlicējs Pablo Pikaso.

Kad mākslinieks ,aizgāja viņsaulē, visi zināja, ka zaudēts izcils mākslinieks, kura vārds paskaidrojumus neprasa – Pablo Pikaso. Bet piedzimstot ģimene viņam deva vārdu Pablo Djego Hosē Fransisko de Paula Huans Nepomuseno Marija de los Remedios Kipriano de la Santisima Trinidads Martirs Patrisio Klito Ruiss i Pikaso. 

Izrādās, ka piedzimis Pablo pagalam vārgs, nu tik vārgs, ka sākotnēji dzemdību pieņēmēji uzskatījuši, ka pasaulē nācis nedzīvs mazulis, tāpēc vienkārši pametuši viņu turpat uz galda, lai pievērstos izmocītās sievietes apkopšanai. Taču jaundzimušā tēvocis, dakteris būdam,  izvēlējies, jāteic ļoti savdabīgu metodi, lai pārliecinātos, vai tiešām mazulis ir miris – viņš noliecies pār mazuli un  iepūtis viņam tieši sejā cigāra dūmus. Efekts bijis acumirklīgs – jaundzimušais savaikstījies un sācis brēkt pilnā balsī, tādējādi tomēr apliecinot savas tiesības ierasties šajā pasaulē.

Pikaso tēvs bija mākslas skolotājs, cēlies no dižciltīgas, bet nabadzīgas dzimtas, arī pats ar mākslu bijis uz tu, pamanīja dēla talantu un iepazīstināja dēlu ar gleznošanas pamatiem, pasniedzot pirmās zīmēšanas stundas. Dēla neparastās spējas deva tēvam cerību, ka dienās dēls varēs sevi nodrošināt strādājot par skolotāju. Pavisam drīz tēvs saprata, ka dēla dotības ir kas vairāk par labu mākslinieku un reiz, ieraudzījis kārtējos dēla uzmetumus, iedevis dēlam savu paleti sakot, dēls, vairāk es tev neko nevaru iemācīt.

Pikaso esot cietis no disleksijas, stāvokļa, kura dēļ viņa smadzenes burtus un vārdus uztver savādāk. Skolas pirmajos gados Pikaso nespēja tikt līdzi saviem klasesbiedriem. Skolā, kurā viņš mācījās ,Pikaso esot bieži konfliktējis ar pedagogiem un tāpēc bieži viņu “ieslodzīja” speciālā izolācijas telpā, kas bija istaba ar baltām sienām un solu, kur sēdēt un pārdomāt savus nodarījumus. Topošais mākslinieks ieslodzījumu esot izmantojis zīmēšanai, jo tur neviens nav novērsis viņa uzmanību. Pēc mākslinieka domām, tas nebija sods, drīzāk ieguvums, jo viņš labprāt šo telpu nekad nebūtu atstājis.

Pikaso savu pirmo eļļa gleznu uzgleznoja jau astoņu gadu vecumā, no tās starp citu viņš neesot šķīries visu mūžu. Tikmēr bailes no nāves Pikaso esot pavadījušas teju visu mūžu. Iemesls, meklējams laikā, kad Pablo bija vien 13 gadu. Viņš smagi saslima un no difterijas mira viņa septiņgadīgā māsa Končita. Tas bija trieciens visai ģimene, kas nolēma pārcelties uz Barselonu, kur Pikaso patvērumu meklēja mākslā. Tēvs pierunāja Daiļo mākslu skolas pedagogus noeksaminēt Pablo, kurš eksāmenus nokārtoja spīdoši, un viņu ieskaitīja skolas pēdējā kursā. Pikaso gan šo mācību iestādi pameta, tāpat kā vēlāk nepabeidza Madrides mākslas akadēmiju, bet mākslinieks bija dzimis.

Mākslinieka mūžs bija ražīgs – 1885 gleznas, 7089 zīmējumi, 30 tūkstoši estampi, 1228 skulptūras un 3222 keramikas izstrādājumi.

Vēstīts, ka Pikaso savulaik izteicis dīvainu pareģojumu: “Kad es nomiršu, tas būs gluži kā kuģa katastrofa. Kad grimst liels kuģis, cilvēkus kopā ar to iesūc dzelmē.”

1972. gada 2. jūlijā Pikaso uzgleznoja vienu no pēdējiem darbiem dzīvē: savu pašportretu, kuru laikabiedri novērtēja skarbi un nesaudzīgi – absolūts sāpju un izmisuma šausmu kamols. Lai gan pats Pikaso esot teicis, ka te viņam “beidzot izdevies kaut ko sasniegt”. Katrā ziņā viņš patiešām centās strādāt līdz pat pēdējam elpas vilcienam, dažkārt darbojoties gluži kā sendienās – līdz diviem pilnvērtīgiem darbiem vienā dienā.

Pikaso nomira no sirds mazspējas 1973. gada 8. aprīlī 91 gada vecumā Muginsā, Francijā, vakariņojot ar draugiem. Prese nākamajā rītā ziņoja, ka 20. gadsimta mākslas titāns miris savā kalnu villā, kur viņš pēdējos gadus uzturējies, dzīvojot diezgan noslēgtu dzīvi. 17 akru lielo īpašumu esot ieskāvušas dzeloņdrātis. Uz 35 istabu savrupmāju izsaukts vietējais ārsts, kurš apstiprinājis izcilā mākslinieka nāvi, norādot, ka Pikaso jau vairākas nedēļas bijis slims. Nāves brīdī ar Pikaso kopā bija viņa sieva – 47 gadus vecā Žaklīna, ar kuru viņš apprecējās 1961. gadā.

Vēl desmit dienu pirms nāves Pikaso bija palīdzējis iekārtot savu izstādi Aviņonas mākslas festivālā.