1963. gada 8. augustā Lielbritānijā tiek veikta viena no lielākajām dzelzceļa laupīšanām pasaules vēsturē. 17 vīru banda aplaupa Karaliskā pasta vilciena sastāvu, kurā tiek vesti 2,6 miljoni britu mārciņu. Mūsdienu naudā tas būtu 40 miljoni. Vai laupītājiem izdevās aizbēgt, to stāsta Jānis Krops:

63. gada 7. augusta agrā vakarā ceļojošais pasta vilciens pamet Glāzgovas staciju Skotijā, lai pa nakti nogādātu Londonā visu pastu un arī paprāvu naudas summu. Ierastā prakse Lielbritānijas pasta vilcienam ir pārvadāt mazas naudas summas, kuras nepārsniegtu 300 tūkstoš mārciņu, taču 7. augusta reisam ir izkritusi nelaimīgā loze. Tā kā Skotijā ir bijušas brīvdienas, tad bankās iekrājusies nauda tika sūtīta ar vienu vilcienu. Laupīšanas naktī 12 vagonu vilcienā atradās 2,6 miljoni mārciņu jeb mūsdienu naudas izteiksmē 40 miljoni. Turklāt ērti laupītājiem, nauda bija pārsvarā mazajās banknotēs, kas padarīja vienkāršāku naudas mainīšanu pēc laupīšanas.

8. augustā ap pulksten trijiem rītā vilciena mašīnists ieraudzīja sarkano signālu uz sliežu ceļiem. Kopā ar mašīnista palīgu viņi apturēja visu vilciena sastāvu, taču nekur nemanīja dzelzceļa darbiniekus, kuri paskaidrotu apstāšanās iemeslu. Izrādās, ka laupītāju banda bija izdomas bagāta. Luksoforā dega ierastā zaļā gaisma, taču tā bija veikli aizklāta, ka neviens gaismas stars ārā neizlauzās, bet sarkano lukturi ieslēdza vienkārši pievienojot lampai parastu 6 voltu bateriju. Tiklīdz mašīnista palīgs izkāpa uz sliežu ceļa, lai zvanītu pa dzelzceļnieku telefonu, viņam uzbruka laupītāji. Pārējie uzreiz ieņēma lokomotīves kabīni. Mašīnists Džeks Mills centās pretoties, bet, saņēmis spēcīgu sitienu pa galvu, atkrita atpakaļ bezsamaņā.

Lai arī lielākā Lielbritānijas vilcienu laupīšana bija bruņota laupīšana, lodes tajā nespindza. Pasta darbinieku pretestība tika ātri apslāpēta, bet policistu vilcienā vispār nebija. Laupītāji no vagona izcēla 128 pakas ar naudu, kuras pusstundas laikā iekrāva smagajā kara automašīnā. Vēl divos apvidus auto tika savāktas mazākās paciņas, jo apvidus automašīnas bija vairāk domātas pēdu slēpšanai. Aizejot no vagona, laupītāji pieļāva savu liktenīgo kļūdu, viens no viņiem piedraudēja pasta darbiniekiem nekustēties pusstundu. Vēlāk policijas darbinieki no šī neveiklā izteikuma saprata, ka laupītāju plānos nebija doties tālu prom no Bekingemšīras, kurā notika laupīšana.

Pēc pāris dienām tika uzietas pirmās pēdas. Laupītājus atrast neizdevās, bet pirkstu nospiedumi un viņu personīgās mantas ļāva sadzīt pēdas pirmajiem bandas locekļiem. Pārsvarā viņi visi jau bija reiz sodīti, tāpēc jau pavisam drīz sākās pirmie aresti.

Taču visus laupītājus apcietināt neizdevās. No 17 līdzdalībniekiem, notvēra tikai 9, kuri saņēma arī sodus. Pārsvarā tas bija ieslodzījums uz 30 gadiem. Turklāt liels bija policijas kauns, kad divi no notiesātajiem aizmuka jau pēc soda saņemšanas. Pārsvarā visi zināmie laupītāji savu dzīves izskaņu sagaidīja nelāgā veidā. Daži izdarīja pašnāvību, citi atkal nonāca ieslodzījumā, bet citi gāja bojā autokatastrofās. Dažiem nepaveicās, un viņus vienkārši nošāva. Pārsvarā neviens no viņiem nenodzīvoja kā bagāts vīrs. Dažus pat piekrāpa izraudzītie finansisti, kuriem uzticēja salaupītās naudas ieguldīšanu. Slavenākais no laupītājiem, šķiet, kļuva Ronijs Bigss, kurš uzreiz pēc laupīšanas aizbēga uz Franciju un veica sev plastisko operāciju. Vēlāk caur Austrāliju viņš aizmuka uz Brazīliju. Tā kā Brazīlijai ar Lielbritāniju nebija līguma par noziedznieku izdošanu, viņš atklāti nodzīvoja Riodežaneiro līdz 2001. gadam. Pēc pārciestiem trim insultiem Bigss nolēma atgriezties Anglijā, jo cerēja, ka laupīšanai būs iestājies tiesiskais noilgums. Taču izkāpis Anglijā, bez runas spējām palikušais Bigss tika nekavējoties apcietināts un no cietuma izkļuva tikai 2009. gadā. Ieslodzītais bija pārāk vecs un slims, lai viņu paturētu cietuma kamerā. Ja laupītājus daļēji notvert izdevās, tad naudu atrast gan nē. Dažus desmitus tūkstošu atrada uzreiz pēc laupīšanas, kamēr pārējie miljoni mārciņu tā arī aizplūda noziedzīgās pasaules melnajās kasēs.