1978. gada 8. decembris diena, kad viņsaulē aiziet bijusī Izraēlas premjerministre Golda Meira, kura ir vienīgā līdz šim sieviete, kas ieņēmusi šo amatu.

Golda piedzima 1898. gadā Kijevā, nabadzīga ebreju galdnieka ģimenē, kurā pasaulē nāca astoņi bērni, no kuriem izauga tikai trīs, tostarp Golda, kuras uzvārds piedzimstot bija Maboviča. Zīmīgi, ka Goldas pazinēji norāda, ka vārds, ko vecāki viņai deva, neatbilst viņas būtībai, jo Golda tulkojumā no jidiša nozīmē zelts, bet zelts ir mīksts metals, kamēr Goldai iekšā bijis īsts tērauda kodols un tas meitenē izpaudies jau kopš agras bērnības. Viņai bijusi prasme veidot pašai savu dzīvi un likteni.

Kad meitenei bija astoņi gadi, ģimene emigrēja uz Ameriku un viņi nonāca Milvokos, kur  Golda skolā paralēli mācībām uzsākusi aktīvu sabiedrisko darbību, mācoties 4. klasē viņa nodibinājusi biedrību, kas vāca līdzekļus, lai varētu nopirkt mācību grāmatas maznodrošinātiem skolasbiedriem. Goldas uzruna naudas līdzekļu ziedošanas pasākumā tā iespaidojusi klātesošos, ka saziedots krietni vairāk, nekā bijis nepieciešams un Golda kļuvusi par vietējo slavenību.

Tikmēr ar iztikšanu ģimenei arī Amerikā esot bijis paknapi, tāpēc jau 14 gadu vecumā paralēli mācībām viņa strādājusi gan veikalā par pārdevēju, gan Milvoku bibliotēkā. Meitenes māte gribējusi, lai Golda pamet mācības un apprecas, taču viņa atteikusies un devusies dzīvot pie savas precētās māsas, kuras mājās noritējuši intelektuālām sarunām piepildīti vakari, kad Golda diskutējusi par cionismu, literatūru, sieviešu vēlēšanu tiesībām un arodbiedrību darbību. Un kā pati Golda vēlāk atzinusi, tad šīs sarunas ietekmējušas viņas tālākajā dzīvē izdarītās izvēles.

17 gadu vecumā Golda pievienojās cionistu organizācijai, kur iepazina savu vīru, ar kuru apprecoties, abi pārcēlās uz Palestīnu, kur dzīve neesot bijusi tā spožākā. Lai samaksātu par mājokli Golda esot pieņēmusi mazgāšanā drēbes. Kad Goldas vīrs saslima ar malāriju, viņiem nācās pārcelties uz Jeruzalemi, kur Golda jau atkal iesaistījās sev tik mīļajā sabiedriskajā darbā – viņa  kļuva par strādājošo sieviešu kustības vadītāju. Var teikt, ka šīs organizācijas izveidošana 1928. gadā bija pavērsiens Goldas dzīvē, jo tieši tā viņa aizsāka savu politisko dzīvi, kas līdz pat 1948. gadam bijusi ļoti rosīga. Goda Meira bijusi mērķtiecīga un spēcīgas gribas sieviete, kura ik dienu dzīvojusi ar vienu mērķi, ar sapni par brīvu un neatkarīgu ebreju tautu. Turklāt viņa bijusi sapņotāja, kura nekad nepieļāva, ka ikdienas krīzes vai nebūšanas varētu mazināt entuziasmu un viņas pašapziņu.

Tāpēc ir diezgan likumsakarīgi, ka, parakstot Izraēlas neatkarības deklarāciju, viņa bijusi vienīgā sieviete starp parlamenta jeb kneseta deputātiem. Tajā pat gadā viņa kļuvusi par vēstnieci Padomju Savienībā, pirmajā valstī kas atzina Izraēlas neatkarību. Viņa bija arī darba ministre, kura nemieru un bezdarba laikos īstenoja sociālās labklājības politiku. Bijusi arī ārlietu ministre.

Tad pienāca 1969.gads, kad pēc premjerministra Eškola nāves viņa vietā, lielā vienprātībā izvēlēta pēctece un tā bija neviens cits, kā Golda Meira, pirmā un pagaidām arī vienīgā sieviete Izraēlas premjerministres amatā. Laiks Goldai Meirai premjeres amatā nebija viegls un piecus gadus vēlāk 1974. gadā  viņa demisionēja, aizejot no lielās politikas un līdz aiziešanai mūžībā vienīgais sabiedriskais amats, ko Golda Meira ieņēma, bija Ebreju kopienu izpētes biedrības goda prezidente.

Golda Meira viņsaulē aizgāja 1978. gadā un apglabāta Jeruzalemē, Hercla kalnā.