Autors Jānis Krops.

1587.-jā gadā Skotijas karalienei Marijai Stjuartei tika izpildīts nāvessods, apsūdzot viņu sazvērestībā pret Anglijas karalieni un māsīcu Elizabeti Pirmo. Marija Stjuarte, kuras tēlu vēsturē pavada vairākas laulības un slepkavības nodeva arī Skotijas protestantu augstmaņi, kuriem nepatika Marijas Stjuartes katoļticība.

8.-ais februāris, diena, kad 1587.-jā gadā Skotijas karalienei Marijai Stjuartei izpildīts nāvessods par līdzdalību sazvērestībā, kaldinot plānus, kā nogalināt māsīcu - Anglijas karalieni Elizabeti I.

Marija Stjuarte, kas uzskatāma par vienu no spilgtākajām Skotijas un Eiropas vēsturiskajām personām, piedzima 1542. gada 8. decembrī. Viņa bija vienīgā karaļa Džeimsa V mantiniece, kurai liktenis lēma tronī sēsties jau sestajā dienā pēc piedzimšanas.

Piecu gadu vecumā Marija Stjuarte devās uz Franciju, kur viņa pavadīja 13 gadus, līdz sasniedza pilngadību. Par Marijas drošību gādāt apņēmās Francijas karalis Henrijs II, kurš arī izteica priekšlikumu apstiprināt Francijas un Skotijas saites ar Marijas Stjuartes un Francijas kroņprinča Fransuā saderināšanu. 1559. gadā Francijas karalis Henrijs II mira, atstādams tronī Fransuā II, bet Marija Stjuarte kļuva par Francijas karaļa dzīvesbiedri.

Lielākais saspīlējums starp Mariju Stjuarti un Anglijas karalieni Elizabeti I sākās laikā, kad Marija vēl atradās Francijā. Jau Henrija II laikā Mariju Stjuarti mudināja savā ģerbonī izmantot ne tikai Skotijas, bet arī Anglijas troņa zīmes. Šāda uzdrīkstēšanās, protams, nepatika Anglijas troņa saimniekiem, kuri uzskatīja Marijas Stjuartes pašpasludinātās Anglijas troņa mantojuma tiesības par absurdām.

1561. gadā Marija Stjuarte atgriezās Skotijā, jo tikai 2 gadus pēc kronēšanas mira viņas vīrs - Francijas karalis Fransuā II. Skotijā Marija Stjuarte apprecējās ar savu brālēnu Lordu Dārnliju, kurš bija Stjuartu dzimtas pārstāvis un ieradās Skotijā no Anglijas. Karalieni Elizabeti I ļoti satrauca šīs kāzas, jo, pirmkārt, Lords Dārnlijs nelūdza karalienes atļauju šīs laulības slēgt, otrkārt, Lords Dārnlijs, tāpat kā Marija Stjuarte, bija Mārgaretas Tjūdores pēcteči un līdz ar to varēja pretendēt uz Anglijas troni. Taču cīņa par Anglijas troni Dārnlijam nesanāca. Dārnlijs, kas bija īpaši augstās domās par sevi, kļuva vēl iedomīgāks. Viņš pieprasīja sevi dēvēt par karali. Tāpat Dārnlijs bija ļoti greizsirdīgs cilvēks, kurš uzmanīja katru savas sievas soli. Greizsirdības uzplūdos Dārnlijs nogalināja Marijas Stjuartes sekretāru un tuvu draugu Dāvidu Riccio. Atriebībā par Riccio nāvi un lielmanību Dārnliju nogalināja. Lai arī neapgāžamu pierādījumu tam nav, tiek uzskatīts, ka Dārnlija slepkavību pasūtīja tieši Marija Stjuarte, jo Dārnlija mājas uzsprāgšanu šaujampulvera dēļ grūti būtu nosaukt par negadījumu.

Marijas Stjuartes iekšpolitiskās aktivitātes jau labu laiku bija vairojušas pretestību arī Skotijas augstmaņu vidū. Augstmaņi sarīkoja apvērsumu pret Mariju Stjuarti un, lai arī apsolīja atbrīvot Dārnlija slepkavu un Stjuartes trešo vīru Džeimsu Hepbernu Bosvelas grāfu, augstmaņi solījumu lauza. Mariju Stjuarti ieslodzīja cietumā un piespieda atteikties no karalienes varas par labu viengadīgajam dēlam Džeimsam.

1568. gadā Marija Stjuartei tomēr izdevās no cietuma aizmukt, un viņa devās uz Angliju. Cerības, ka Elizabete pirmā palīdzēs Marijai Stjuartei atgūt troni, bija veltīgas. Karalienes karavīri Mariju Stjuarti apcietināja, un viņa tika tiesāta. Elizabete I nevēlējās atkal redzēt Mariju Stjuarti Skotijas tronī, tāpēc Elizabete apsūdzēja Mariju sazvērestībā ar nolūku gāzt Anglijas karalienes varu. Šīs apsūdzības rezultātā tieši pirms 423 gadiem Anglijas galvaspilsētā Londonā Marijas Stjuartes galva krita no bendes cirvja. Zināms, ka Marija Stjuarte pēc ieslodzīšanas izteikusi leģendāros vārdus - "Manas beigas būs mans sākums". Vārdi piepildījās, jo, uzreiz pēc Skotijas karalienes nāves, vairākās Eiropas valstīs atbalsojās sašutuma balsis, bet Spānija pat uzsāka karu ar Angliju.