Režisora Deivida Grifita mēmā kino lenta „Nācijas dzimšana”, kas iznāca uz Savienoto Valstu ekrāniem 1915. gada 8. februārī, bija liels solis uz priekšu kinematogrāfijas attīstībā. Tā ir viena no izcilākajām mēmā kino lentām un, tajā pat laikā, viens no derdzīgākajiem rasisma propagandas paraugiem kino vēsturē.

 

Izcilā pagājušā gadsimta amerikāņu kinoaktrise un režisore Mērija Pikforda par režisora Deivida Vorka Grifita filmu „Nācijas dzimšana” ir izteikusies, ka šī lenta bijusi pirmā, kas likusi publikai ņemt nopietni kinoindustriju. Viena no pirmajām pilnmetrāžas filmām vēsturē un viens no ievērojamākajiem mēmā kino laikmeta darbiem, „Nācijas dzimšana” savu pirmo seansu piedzīvoja Klūna kinozālē Losandželosā 1915. gada 8. februārī.

Filmas afiša solīja „varenu izrādi”; virs nosaukuma mazākiem burtiem bija lasāms sauklis: „Kukluksklana liesmojošais krusts”. Uz afišas bija skatāms jātnieks atpazīstamajā Kukluksklana baltajā tērpā ar krustu emblēmām un liesmojošu krustu rokā. Bija lasāms arī, ka filmas pamatā ir Tomasa Diksona „Vīrs no klana” – šis romāns un tāda paša nosaukuma Diksona luga tobrīd bija visai populāri Savienotajās Valstīs.

Filmas sižeta darbība aizsākas neilgi pirms Savienoto Valstu pilsoņu kara, un tās centrā ir divas dzimtas: dienvidnieki Kameroni un ziemeļnieki Stounmeni. Kameroni ir īsteni dienvidnieki, tātad arī verdzības piekritēji, savukārt Stounmenu ģimenes galva ir pārliecināts abolicionists, kurš tiecas melnādainos uzlūkot kā sev līdzvērtīgus. Abas ģimenes, kuru jauniešu starpā modušās mīlas jūtas, izšķir un daļēji izposta Savienoto Valstu pilsoņu karš. Vēl dramatiskāki notikumi sāk risināties pakļautajos Dienvidu štatos pēc kara un pēc tam, kad atentātā tiek nogalināts prezidents Ābrams Linkolns; viņa slepkavība ir inscenēta arī vienā no filmas epizodēm. Linkolnu filmas veidotāji traktē kā dižu samierinātāju, pēc kura nāves Dienvidos sāk uzkundzēties radikālie abolicionisti, karjeristi no Ziemeļu štatiem un, protams, visatļautības apziņā aptrakuši brīvlaistie vergi. Viņu tēlojumam režisors netaupa spilgtas krāsas: melnādainie ir izlaidīgi, slinki, baudkāri; varmācīgi un atriebīgi, kad pārspēks ir viņu pusē, bet gļēvi un bailīgi, kad saņem pretsparu.

Sekojot Tomasa Diksona tekstu pēdās, Deivids Grifits savu darbu padarījis par ilustrāciju pagājušā gadsimta sākumā Savienotajās Valstīs izplatītajam uzskatam, ka melnādainie principā nav piemēroti, lai pilnvērtīgi īstenotu apzinīga pilsoņa funkcijas. Ne tikai attaisnota, bet visnotaļ glorificēta ir Kukluksklana darbība: noziegumos pieķertu melnādaino linčošana, bruņoti uzbrukumi melnādainajiem likumsargiem un citiem darbiniekiem, iebiedēšanas akcijas nolūkā nepieļaut piedalīšanos vēlēšanās. „Bijušie ienaidnieki no Dienvidiem un Ziemeļiem ir atkal vienoti, aizstāvot savas āriešu pirmdzimtības tiesības,” vēsta viens no filmas titriem.

Kinematogrāfiski „Nācijas dzimšana” ir savam laikam izcili novatorisks kinodarbs. Režisors pirmais tik plaši un konsekventi izmantojis tuvplānus, attēla pakāpenisku izbalošanu, daudz eksperimentējis ar objektīva maskām, panākot, ka kadrs nav tikai monotons taisnstūris. Līdz tam neviens nebija tik prasmīgi inscenējis masu skatus, radot iespaidīgas kaujas ainas. Tāpat nevienai filmai līdz tam nebija tik mērķtiecīga, saskaņā ar dramaturģiskā kāpinājuma likumībām būvēta scenārija. No šī viedokļa filmas grandiozie panākumi, kas to uz pāris desmitgadēm padarīja par nepārspētu kases gabalu, bija pelnīti. Tomēr šos sasniegumus aizēno Deivida Grifita kinodarba klaji rasistiskais, naidu kurinošais saturs, kas pagātnē kalpojis par iedvesmas avotu baltādaino amerikāņu vardarbībai pret saviem melnādainajiem līdzpilsoņiem, un pateicoties kuram „Nācijas dzimšana” joprojām ir dažādu baltās rases pārākuma sludinātāju iemīļots skatāmgabals.