1579. gada 8. jūlijā pēc liela ugunsgrēka Kazaņā kādas mājas krāsmatās tika atrasta Dievmātes Marijas ikona – leģendārā Kazaņas Dievmātes brīnumdarītājas svētbilde.

1552. gadā cara Ivana Bargā karapulki ieņēma Kazaņu – tāda paša nosaukuma tatāru hana valsts galvaspilsētu. Tā tagad kļuva par topošās krievu lielvalsts vārtiem uz Āziju; Volga kļuva par Krievzemes upi, lai gan tās krastos joprojām mita gan islāmticīgie tatāri, gan budisti kalmiki, gan pagāniskās somugru tautas. Pareizticības ieviešana šais zemēs bija grūts uzdevums, un te vērts piebilst, ka tolaik sabiedrības konsolidējošais elements bija pirmām kārtām reliģiskais, nevis nacionālais. Bet tad nāca notikums, kas iedvesmoja pareizticīgos ļaudis ne vien Volgas krastos, bet arī visā pārējā Krievzemē.

1579. gadā lielu daļu Kazaņas nopostīja ugunsgrēks. Tajā nodega arī strēļa Danīla Anučina māja, bet drīz pēc tam karakalpa deviņgadīgā meita Matrjona esot sākusi plīties virsū vecākiem ar stāstiem par Jaunavu Mariju, kura tai parādījusies sapnī un likusi nodegušās mājas vietā atrast savu svētbildi. Sākumā pieaugušie, kuriem pēc ugunsnelaimes jau tā bijis rūpju diezgan, no bērna atgaiņājušies, bet kad mazā neesot likusies mierā, māte beigu beigās pavadījusi Matrjonu līdz krāsmatām, un te – patiesi! – viņas atradušas plānā audumā ievīstītu ikonu ar Dievmātes un Jēzusbērna tēliem.

Tā 1579. gada 8. jūlijā (pēc tolaik lietotā Jūlija kalendāra) Krievijas pareizticīgā baznīca ieguvusi vienu no saviem lielākajiem dārgumiem – Kazaņas Dievmātes brīnumdarītāju ikonu. Brīnumi sākušies jau tūlīt pēc atrašanas – kad ikona svinīgā gājienā nesta uz dievnamu, divi aklie, kas pievienojušies gājienam, atguvuši redzi. Un šis Kazaņas Dievmātes brīnumdarbs nebūt neesot palicis pēdējais.

Jau visai drīz pēc Kazaņas Dievmātes ikonas atrašanas tai sākuši gatavot dublikātus. Šie tā dēvētie nozīmējumi nav oriģinālās ikonas kopijas, bet gan kompozīcijā aptuveni līdzīgas interpretācijas. Arī daudzām no šīm svētbildēm piedēvētas brīnumdarītāju īpašības. Pirmo šādu nozīmējumu jau tajā pašā gadā nosūtījuši uz Maskavu caram Ivanam Bargajam. Vēl viena Kazaņas Dievmāte Maskavā nonākusi 1612. gadā kopā ar Kazaņas zemessargiem, kuri devušies uz galvaspilsētu padzīt poļu interventus. Savukārt Ivana Bargā eksemplāru 18. gadsimtā cars Pēteris I pārvedis uz Pēterburgu, kur vēlāk uzbūvēta majestātiskā Kazaņas Dievmātes katedrāle.

Daži avoti apgalvo, ka viena no šīm galvaspilsētu svētbildēm arī bijusi oriģinālā, pirmatrastā Kazaņas Dievmāte, un tas ir visai būtiski, jo ja tā, tad ir cerības, ka oriģināls varētu būt saglabājies. Ja, savukārt, īstā Kazaņas Dievmāte bijusi tā, kas glabājusies Kazaņas Dievmātes klosterī, tad svētbilde, visticamāk, gājusi bojā 1904. gadā. Šajā gadā klosterī iekļuva zagļi – Bartolomejs Stojans-Čaikovs un Ananijs Komovs. Viņi nozaga Kazaņas Dievmātes ikonu, kā arī Kristus Glābēja svētbildi. Zagļus pirmām kārtām interesēja ikonu greznais apkalums – darināts no zelta un sudraba, rotāts ar pērlēm un dārgakmeņiem.

Izmeklēšana nonāca pie slēdziena, ka apkalumus noziedznieki sagriezuši un daļēji pārdevuši, bet pašas ikonas saskaldījuši un sadedzinājuši. Lai slēptu pēdas, un arī, kā iztecies pats Stojans-Čaikovs, lai pārliecinātos, vai tiešām brīnumdarītājai ikonai uguns neko nevar nodarīt. Izrādījies, ka šajā konkrētajā gadījumā var gan, un, visticamāk, šādi – čuguna taupības krāsniņā – beigusi savu pastāvēšanu leģendārā brīnumdarītāja Kazaņas Dievmātes ikona. Daudzi šajā notikumā saskata simbolisku jēgu – jau nepilnu gadu vēlāk Krievija cieta savu pirmo nopietno sakāvi uz austrumiem no Volgas, proti – zaudēja karu Japānai. Šī sakāve lielā mērā bija iemesls 1905. gada revolūcijai, kas Krievijā ievadīja tik smago un asiņaino 20. gadsimtu.