1903. gada 8. jūnijā Rīgā atklāj Grīziņkalna parku un teātri „Apollo”.

Vietā, ko mūsdienās pazīstam kā Grīziņkalnu, ilgus gadus pletās neauglīgas kāpas, kuras dēvēja par Smilšu kalniem. Izrādās, ka zemnieki to gadsimtiem smādējuši, bet 19. gadsimtā Krievijas impērijas armija atzinusi par labu esam. Un ņemot vērā, ka tolaik kā guberņas galvaspilsēta ar savu stratēģisko un militāro nozīmi Rīga bija krietni militarizēta, tad tieši te, Smilšu kalnos, ierīkoja artilērijas nometni. To gan, Rīgai strauji augot, pēc pārdesmit gadiem pārcēla uz Pārdaugavu, Stradiņa slimnīcas rajonu, bet apkārtne palika ar armijas liecībām. Tieši tāpēc no tā laika Grīziņkalna apkārtnē lasām ielu nosaukumus vēl šodien, piemēram, Lielgabalu, Artilērijas, Sapieru, Laboratorijas ielas. Bet Maiznīcas iela ir tāpēc, ka tur bija milzīgas maizes ceptuvju graudu noliktavas, kas domātas, lai maizi ceptu tūkstošiem karavīru.

Tieši tāpēc tagadējais Grīziņkalna rajons veidojās kā karavīru pilsētiņa. Turklāt daudzi impērijas karavīri ieradušies uz dienesta laiku, tomēr palika te pavisam. Viņi taču bija nākuši no Krievijas ciemiem, ar kuriem saikne jau bija zaudēta, turklāt te Rīgā viņi bija brīvi cilvēki, kamēr savā dzimtenē bija dzimtcilvēki. Palikuši dzīvot Rīgā, viņi varēja strādāt par asenizatoriem, vezumniekiem, darot arī citus palīgdarbus. Grīziņkalna apkaimē joprojām var redzēt viņu būvētās mājiņas maziem un zemiem logiem.

Pēc tam, kad 1889. gadā pabeidza Svētā Pāvila baznīcas būvi, apkaime  uz kādu laiku ieguva jaunu nosaukumu, to dēvēja par Pāvila baznīcas rajonu. Tomēr šis nosaukums ļaužu valodās nav iegājies. Jau gadsimtu mijā tika nolemts senajā smilšu kāpā izbūvēt atpūtas parku ar restorānu, skatuvi un pastaigu takām. Teritorija nosaukumu esot ieguvusi no tur tuvumā esošas 18.gadsimta Grīziņmuižas. Savukārt  muiža, iespējams, savu vārdu ieguvusi no senā smilšu kāpu nosaukuma, kuras tautā sauca par grīziņām.

Pirmā būve, kas parādījās Grīziņkalnā, bija 1901.gadā pēc Rīgas 700 gadu jubilejas izstādes slēgšanas pārvietotais dzērienu paviljons, ko tur novietoja Šampētera alus brūža īpašnieks Fricis Šindlers. Tas arī savā būtībā Grīziņkalnam deva atspēriena punktu kā savdabīgai izklaides vietai. Grīziņkalna īpatnais terašu reljefs ļāva to izmantot vienlaikus visdažādākajām vajadzībām. Jau pašā sākumā tā teritorija sadalījās divās daļās: lejas jeb izpriecu daļā ar atrakcijām, deju laukumu un koncertzāli un augšējā – apstādījumu daļā.

Drīz  Grīziņkalna dienvidu nogāzē tika uzcelta vienkārša, nekrāsota koka ēka ar ieeju no Pērnavas ielas puses vasaras varietē teātra vajadzībām. Šajā vizuāli nelielajā koka būdelē, ko nodēvēja par „Apollo”, bija plaša zāle, kurā varēja iekārtot ap 600 sēdvietu un stāvvietu, kā arī vidēji liela skatuve. Un tad pienāca 1903. gads, kad 8. jūnijā notika gan Grīzņkalna parka, gan arī „Apollo” teātra oficiāla atklāšana. Tur tika uzvesti viegli, jautri varietē priekšnesumi – dejas, farsi, operetes. Apmeklētājus izklaidēja arī cirka mākslinieki. Un neraugoties uz to, ka „Apollo” bija izvietots Rīgas nomalē, tas tomēr kļuva par vienu no iecienītākajiem krogiem Rīgā, kur apmeklētājus parasti visvairāk varēja sastapt tieši nedēļas nogalēs.

1905. gada rudenī teātra telpas tika izdemolētas un teātris tika slēgts. Vēlāk telpas iznomāja latviešu tautas teātris, ko neoficiāli sauca par Grīziņkalna teātri, tāpat nereti to sauca par „Apollo” teātri. Bet „Apollo” teātra mūžs pavisam beidzās 1907./1908. gadā, kad talantīgākos „Apollo” aktierus pie sevis uzaicināja jaundibinātie Liepājas latviešu un Jaunais Rīgas teātris.