17. gadsimtā notika Spānijas pēdējais un nopietnākais mēģinājums pievienot sev otru Pireneju pussalas valsti Portugāli. Portugāles atšķelšanās no 60 gadus pastāvējušās kopvalsts izraisīja karu, nopietnākais spāņu iebrukums Portugālē sākās 1662. gadā, taču 1663. gada 8. jūnijā iebrucēji cieta smagu sakāvi kaujā pie Emeišialas ciema, kas lielā mērā izšķīra kara likteni. 

16. un 17. gs. mijā šķita, ka Spānija, tobrīd Eiropas spēcīgākā valsts un varena koloniālā impērija, absorbēs savu mazāko Pireneju pussalas kaimiņieni – Portugāli. Spānijas Hābsburgu dinastija bija ieguvusi Portugāles troni un izveidojusi t.s. Pireneju ūniju. Sākotnēji lielai daļai portugāļu aristokrātijas nebija nekas pretī būt varenās kopvalsts pavalstniekiem, ciktāl Madride īpaši nejaucās Portugāles iekšējās lietās. Tomēr Spānijas pastāvīgie konflikti ar citām Eiropas valstīm kaitēja Portugāles tirdzniecībai un pakļāva briesmām portugāļu kolonijas. 1621. gadā ūnijas tronī kāpušais karalis Filips IV jau nepārprotami uztvēra Portugāli kā Spānijas provinci: amatos sāka iecelt spāņus, no Madrides ieviesa jaunus nodokļus. Galu galā 1640. gadā Lisabonā notika apvērsums, portugāļu aristokrāti gāza un sagūstīja vicekaralieni Savojas Margarētu un pasludināja par karali Bragancas hercogu Žuanu.

Spānijas Hābsburgu galvenos spēkus tobrīd saistīja Trīsdesmitgadu karš; ja neskaita pāris lielākas kaujas, pirmos divdesmit gadus karš pret atšķēlušos Portugāli izpaudās kā pierobežas sadursmes un sirojumi. Tad 1662. gadā Portugālē iebruka spāņu armija karaļa Filipa ārlaulības dēla Austrijas Huana vadībā. Sākumā spāņiem veicās, un nākamā gada maijā viņu avangards jau bija dažu desmitu kilometru attālumā no Lisabonas. Taču portugāļi pievilka spēkus no citām valsts daļām, sāka apdraudēt iebrucēju flangus un aizmuguri, un Austrijas Huans nolēma atkāpties. Portugāļu armija, skaitliski nu jau līdzvērtīga spāņiem, mina viņiem uz papēžiem. Izšķirošā kauja notika paugurainā apvidū pie Emeišialas ciema, netālu no Eštermošas pilsētiņas, 1663. gada 8. jūnijā.

Spēki šai kaujā bija apmēram vienlīdzīgi, taču portugāļu armija bija svaigāka, labāk apgādāta un motivēta, un arī tās komandieris grāfs Sanšu Manuels de Viljena prata prasmīgāk izmantot savas priekšrocības un pretinieka vājumus. Var piebilst, ka portugāļu pusē cīnījās arī angļu kājnieku pulks un franču algotņi, savukārt spāņu armijas sastāvā bija daudz vācu un itāliešu karakalpu. Austrijas Huana mērķis bija pretinieka aizkavēšana, kamēr spāņu armijas transports – apmēram trīs kilometrus gara mūļu un vēršu vilktu pajūgu kolona – atkāpās uz austrumiem cauri šaurai ielejai. Savas pozīcijas Austrijas Huans uzskatīja par teju neieņemamām, taču jau pirmais portugāļu trieciens izsita spāņus no pirmās augstienes. Abas puses gan cīnījās drosmīgi un sīksti, un jo sevišķi asiņaina izvērtās kauja par pēdējo no trim pakalniem, kuru aizstāvēja labākās spāņu kājnieku vienības. Vēl viens klupšanas akmens spāņiem izrādījās 4000 kampaņā sagūstīto portugāļu karavīru, kurus viņi dzina sev līdzi. Redzot, ka viņu tautieši gūst uzvaru, šie vīri uzbruka sargiem, atņēma tiem ieročus un sāka cīņu. Tas izraisīja atejošajos vēl lielāku sajukumu, un kaujas noslēgums izvērtās par bēgošo spāņu slaktiņu. Pavisam Emeišialas kaujā krita ap 4000 spāņu armijas karotāju, vēl 6000 – 8000 tika sagūstīti. Portugāļi rokās krita visa spāņu artilērija un milzums cita laupījuma. Portugāļu zaudējumi bija vairāk nekā 1000 vīru, t.sk. apmēram simts viņu sabiedroto angļu.

Līdz ar sakāvi pie Emeišialas spāņu bīstamākais iebrukums Portugālē bija atsists. Aktīvā karadarbība turpinājās vēl pāris gadus, līdz 1665. gadā viens no Emeišialas kaujas dalībniekiem, grāfs Frīdrihs fon Šombergs sakāva spāņus izšķirošajā kaujā. 1668. gadā noslēgtajā mierlīgumā Spānija atzina Portugāles suverenitāti, ko vēlākajos gadsimtos vairs nav mēģinājusi apšaubīt.