1793. gadā Luvras pils Rišeljē spārns Parīzē tiek atvērts publikas apskatei kā Centrālais Mākslu muzejs.

Farnku valodā vārds 'loevar' vai 'leower' apzīmē nocietinātu vietu, cietoksni. Tas tad arī ir pamatā Luvras pils nosaukumam, kas pirmo reizi pieminēts dokumentos 1198. gadā, kad karalis Filips Augusts lika uzcelt savu pili toreizējās galvaspilsētas nomalē, lai tā kalpotu ne vien kā viņa miteklis, bet arī pilsētas rietumpuses aizsardzībai. Šī pirmā Luvra bija īsts viduslaiku cietoksnis ar augstiem mūriem un torņiem. Laikam ejot, pils funkcijās aizsardzībai bija arvien mazāka loma, un tā nu franču karaļi pamazām jauca nost biezos mūrus un būvēja savam statusam atbilstošus apartamentus. Renesanses laikmeta būves veidolu Luvra sāka iegūt Valuā dinastijas karaļa Fransuā I laikā 16. gadsimta sākumā. Starp citu, tieši viņš iegādājās sev Leonardo da Vinči darbu "Mona Līza" - laikam gan šodien atpazīstamāko no visiem Luvras dārgumiem. 16. un 17. gadsimta mijā karalis Anrī IV - pirmais Burbonu dinastijas monarhs - uzbūvēja Lielo galeriju. Būdams mākslas mīļotājs, viņš izmitināja šīs, tiem laikiem milzīgās, ēkas apakšējos stāvos māksliniekus un daiļamatniekus, nodarbināja viņus un tā vairoja Luvras mākslas darbu krājumu. Luija XIII laikā tika uzbūvēts tā dēvētais Rišeljē spārns, kurš kļuva par pirmo Luvras pils daļu, kuru uzvarējusī Lielā franču revolūcija atvēra tautai kā muzeju 1793. gada 8. novembrī.

Jauntapušā muzeja krājums neapstājas pie gāztās monarhijas sarūpētā. Franču republikas armijas guva panākumus Eiropas kaujas laukos, un to komandieri - sevišķi jau Napoleons Bonaparts - iekarotajās teritorijās bez liekas kautrēšanās rekvizēja pagātnes mākslas šedevrus un transportēja tos uz Parīzi. Luvrai, jeb, kā to tobrīd dēvēja, Centrālajam Mākslu muzejam bija jākļūst par pasaules izcilāko mākslas krātuvi. Tā 1798. gada jūlijā Parīzē tika atvesti divi antīkās skulptūras šedevri, kas līdz tam piederējuši Svētajam krēslam Romā- Skulptūra "Laokons un viņa dēli" un "Belvederas Apolons". Kad itāļu aristokrātu Borgēžu ģimene nonāca finanšu grūtībās, tās mākslas kolekciju atpirka Luvras vajadzībām, tomēr galvenais arguments, kas pamudināja Borgēzes šķirties no daudzajiem izcilajiem antīkās skulptūras paraugiem, bija imperatora Napoleona personīga ieinteresētība - Napoleonam tā laika Eiropā nemēdza atteikt. Kā jau noprotams, imperatora angažētie muzeja krājuma papildināšanas aģenti pamatā interesējās par antīko skulptūru, par laimi itāļiem, vecmeistaru gleznas viņus interesēja krietni mazāk. Viņu darbošanās rezultātā Parīzē uz laiku tiešām izveidojas izcila antīkās skulptūras kolekcija, un daudziem Francijas un tuvo kaimiņvalstu iedzīvotājiem vairs nebija jādodas dārgos ceļojumos uz Itāliju, lai šo mākslu baudītu. Taču pēc Napoleona sakāves un izsūtīšanas trimdā lielu daļu savāktā nācās atdot agrākajiem īpašniekiem.

Tomēr Luvrai atlika diezgan ko rādīt arī pēc šīs restitūcijas, tā arī turpmākajos gadsimtos bija viens no izcilākajiem mākslas muzejiem Eiropā. Krājumu papildināja franču arheologi, ceļotāji un kolekcionāri, iegūdami vērtīgus eksponātus ne vien Eiropā, bet arī Tuvajos Austrumos un Franču kolonijās Ziemeļāfrikā un Indoķīnā. Un, protams, muzeja krājumā nonāca arī izcilāko franču mākslinieku darbi - tādi kā Žaka Luī Davida "Horāciju zvērests", Delakruā "Brīvība ved tautu cīņā" vai Žana Ogista Dominika Engra "Odaliska". Luvra ir mākslas mīļotāju Meka un iedvesmas avots ne vien māksliniekiem un mākslas kritiķiem, bet arī literātiem. Lai atceramies to gandrīz jau mulsinošo lomu, kāda šim muzejam ir Dena Brauna bestsellera "Da Vinči kods" sižetā.