Viens no Itālijas simboliem ir Pizas tornis, kas patiesībā ir Pizas katedrāles zvanu tornis un atrodas pie Katedrāles laukuma Pizas pilsētas centrā. 1172. gadā atraitne Donna Berta di Bernando vietējai katedrālei ziedoja 60 sudraba monētas, lai tā iegādātos akmeņus un uzceltu jaunu zvanu torni. 

 Zvanu torņa būve Pizas katedrāles priekšā aizsākās 1173. gadā, kad Piza bija viena no bagātākajām un ietekmīgākajām Itālijas pilsētvalstīm.

Tornim vajadzēja simbolizēt pilsētas varenību, taču  būvniecības laikā atklājās ka māla un smilšu slānis pie pamata dienvidu pusē ir mīkstāks nekā ziemeļos, tāpēc 1178. gadā, brīdī, kad bija uzcelts torņa otrais stāvs, tas sāka šķiebties.

Drīz nezināmu iemeslu dēļ torņa būvniecība apstājās uz gandrīz 100 gadiem. Tajā brīdī bija uzbūvēts torņa ceturtais stāvs. Bet katrā nelaimē ir savs labums, simts dīkstāves gadi tornim nāca par labu, jo pētnieki ir pierādījuši – ja torņa būvniecība būtu turpinājusies, tas pavisam noteikti būtu apgāzies.

Celtniecība atsākās 1272. gadā, kad tam tika uzcelti jau septiņi stāvi. Tajā laikā tornis noliecās vienu grādu dienvidu virzienā. 1278. gadā torņa būvniecība atkal tika pārtraukta, iespējams, tāpēc, ka inženieri baidījās, ka tornis varētu apgāzties.

Nākamā gadsimta laikā torņa būvniecība turpinājās ar vairākiem pārtraukumiem. Tornis laika gaitā nošķiebās vēl par 1,6 grādiem. Lai neļautu tornim turpināt šķiebties, strādnieki dienvidu puses stāvus izveidoja augstākus, tomēr tas tikai lika tornim šķiebties vēl vairāk. Izdarījuši visu, kas viņu spēkos, būvnieki 1370. gadā torni oficiāli pabeidza.

Tornis ir 55,86 m augsts tā īsākajā pusē un 56,70 m augsts tā augstākajā pusē. Torņa masa sasniedz 14 500 tonnu, bet  pamatu diametrs sasniedz 19,6 metrus.

Tornim ir 7 zvani, no kuriem smagākais ir 3620 kg, tas ticis izveidots 1654. gadā.

Kopš torņa pabeigšanas zinātnieki un arhitekti no visas pasaules ir centušies izdomāt veidus, kā torni iztaisnot vai vismaz neļaut tam šķiebties tālāk, - torņa pamati tika piepildīti ar cementu, tornis līdz otrajam stāvam tika aptīts ar tērauda stieplēm, cements tika liets torņa pakājē, torņa ziemeļu pusē tika karināti svina smagumi, tornis tika kabināts pie trosēm, tika rakta zeme tā ziemeļu puses pamatnē un daudzi citi centieni un stratēģijas.

Brīdī, kad nobīde no vertikālās ass sasniedza jau teju 4,5 metrus, torni nolēma apmeklētājiem slēgt. Eksperti aprēķināja, ka, krišanai turpinoties, ap 2000. gadu tornis var nogāzties. Tādēļ 1993. gadā tika uzsākta Pizas torņa glābšanas programma.  Un tam ir rezultāts,  2018 gadā  ekspertu grupa, kas pēdējos 17 gadus uzrauga, kā notiek 12 gadsimtā celtā torņa inženiertehniskie glābšanas darbi, paziņoja, kas  slavenais Pizas tornis ir stabilizējies, vairs nekrīt un pat nedaudz iztaisnojies

Pizas universitātes inženiertehnisko zinātņu profesors Nunciante Skvelja presei apgalvoja, ka  teju 57 metrus augstā būve pēdējā laikā iztaisnojusies par vairāk nekā 4 cm.

Jāpiebilst, ka “krītošais tornis” piesaista ne tikai tūristu, bet arī teroristu uzmanību. 2016. gada augustā Itālijas varasiestādes izraidīja no valsts Tunisijas pilsoni, kurš sociālajos tīklos bija apsveicis džihādistu uzbrukumus Eiropā un izteicās, ka viņš uzbruktu Pizas tornim. Policija toreiz nesniedza sīkāku informāciju par plānotā uzbrukuma detaļām.
Kopš 1987. gada Katedrāles laukums (kopā ar tā sastāvā ietilpstošo Pizas torni) ir iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.