1961. gada 9. decembrī Jeruzalemē ar nāves spriedumu noslēdzas tiesas prāva pret bijušo SS oberšturmbanfīreru Ādolfu Eihmani, kuru vairākus mēnešus iepriekš Izraēlas specdienestu aģenti bija nolaupījuši Argentīnā.

1960. gada vidū iestājās zināms saspīlējums Izraēlas un Argentīnas attiecībās. Atklājās, ka grupa Izraēlas pilsoņu ieradušies Argentīnā, kur nolaupījuši kādu Rikardo Klementu, vietējās Mersedesa rūpnīcas darbinieku, un slepeni izveduši viņu uz Izraēlu. Jau visai drīz kļuva skaidrs, ka šis Klements nav nekāds Klements, bet gan bijušais SS oberšturmbanfīrers Ādolfs Eihmanis, nereti dēvēts par "holokausta arhitektu".

Jau pirms kara sākuma viņš Reiha centrālajā drošības birojā nodarbojies ar ebreju emigrācijas jautājumiem. 1942. gadā, kad Vācijas politika attiecībā pret ebrejiem tika formulēta kā nepārprotams genocīds, Eihmanis tika iecelts par galveno administratoru ebreju transportēšanas sistēmai uz nāves nometnēm okupētājā Polijā. Viņa pārzinātā transportēšanas sistēma, tātad, bija visai būtisks posms holokausta mašinērijā.

Argentīnas valdība protestēja pret "aizturēšanas operāciju", pamatoti uzlūkojot to kā savas suverenitātes aizskārumu, un vērsās Apvienoto Nāciju Drošības padomē. Izraēla sākotnēji gan konsekventi uzstāja, ka nolaupītāji darbojušies kā privātpersonas, taču vēlāk arī vairs īpaši neslēpa, ka Eihmani "pievākuši" Izraēlas izlūkdienesta "Mossad" un drošības dienesta "Šabak" aģenti. Drošības Padomes rezolūcija gan pieprasīja, lai Izraēla pienācīgi atlīdzina Argentīnas suverenitātei nodarīto kaitējumu, tomēr arī uzsvēra, ka "šī rezolūcija nekādi nav uzlūkojama kā attaisnojums šausminošajiem noziegumiem, kuros Eihmani apsūdz". Drīzumā abas strīdā iesaistītās valstis paziņoja, ka konflikts izsmelts, bet Eihmanis Jeruzalemē stājās tiesas priekšā, kura ilga astoņus mēnešus un noslēdzās 1961. gada 9. decembrī. Eihmani atzina par vainīgu visos piecpadsmit apsūdzības punktos, kas ietvēra noziegumus pret cilvēci, kara noziegumus, noziegumus pret ebreju tautu un dalību noziedzīgā organizācijā, viņam piesprieda nāvessodu.

Iespējams, daudzi sagaidīja, ka uz apsūdzēto sola ieraudzīs nelokāmi pārliecinātu nacistu, rases tīrības teorijas aizstāvi, varbūt tipisku sadistu vai kriminālu subjektu. Katrā ziņā - vīru ar saskatāmu "dēmonisku dzirksti". Tiesājamais izrādās negaidīti ikdienišķa persona: nepārprotams karjerists, izpildīgs un izdarīgs ierēdnis, kurš vienkārši pēc labākās sirdsapziņas pildījis priekšniecības uzdoto. Arī savu aizstāvību Ādolfs Eihamnis balstīja banālajā tēzē par pakļaušanos augstākstāvošo pavēlēm.

Filozofe Hanna Ārente, kurai pašai savulaik bija nācies bēgt no Hitlera Reiha, 1961. gadā bija žurnāla "The New Yorker" reportiere Eihmaņa prāvā. Vēlāk tapušajā grāmatā "Eihmanis Jeruzalemē" viņa nodēvēja tiesājamo par "ļaunuma banalitātes" iemiesojumu. Ārentei Eihamnis ir simbolisks vēstures personāžs - dzīvs apliecinājums tai baisajai patiesībai, ka vēstures neģēlības realizējušie visbiežāk nav nedz cilvēki ar patoloģisku domāšanu, nedz apsēsti fanātiķi, bet gan pavisam ikdienišķi ļaudis, kuri, nonākuši attiecīgā situācijā, ir gatavi uztvert noziegumu kā normu un tajā piedalīties, cik labi vien prazdami.