Romas Republika, kas tika nodibināta Pāvesta valsts teritorijā 1849. gada 9. februārī, bija daļa no šai laikā uzliesmojušās itāliešu cīņas par savas valsts apvienošanu un liberalizēšanu. Diemžēl šis mēģinājums turpinājās vien dažus mēnešus.

 

1848. gadā Eiropu pāršalca revolūciju vilnis, kas ieguvis „Tautu pavasara” nosaukumu. Itālija to sagaidīja kā sadalīta zeme, kuras tauta tiecās ne vien pēc liberālām reformām, bet arī pēc nacionālās apvienošanas. Ziemeļaustrumos saimniekoja Austrijas impērija, dienvidos atradās Abu Sicīliju karaliste, ziemeļrietumos un Sardīnijas salā bija izvietojusies Sardīnijas-Pjemontas karaliste. Apenīnu pussalas centrā atradās vairākas nelielas valstiņas, no kurām lielākā bija Pāvesta valsts ar galvaspilsētu Romā, apmēram 12 000 kvadrātkilometru teritorijas un trīs miljoniem pavalstnieku.

1846. gada par pāvestu kļuva Pijs IX, kurš savu laicīgo valdīšanu uzsāka ar amnestiju vairākiem simtiem politieslodzīto, valsts pārvaldes reformām un citiem liberāliem jaunievedumiem. 1848. gada pavasarī Itālijas ziemeļos sākās sacelšanās pret austriešiem. Cīņā iesaistījās arī Sardīnija-Pjemonta, piesakot Austrijai karu, un, cerot uz drīziem panākumiem, to atbalstīja arī citas Itālijas valstiņas. Arī pāvests, pjemontiešu diplomātijas pārliecināts un paša pavalstnieku noskaņojuma iespaidots, nosūtīja uz ziemeļiem apmēram 10 000 vīru. Tomēr, kad karadarbība ieilga un austrieši sāka ņemt pārsvaru, Pijs IX pasteidzās savu vienību atsaukt un paziņoja, ka nevar karot pret Austriju, kuras valdnieki vienmēr bijuši stingri katoļticības aizstāvji.

Tas izraisīja neapmierinātību daudzos pāvesta pavalstniekos, 1848. gada novembrī romieši izgāja ielās, prasot turpmākas liberālas reformas un kara pieteikuma Austrijai. Pāvests pameta Romu, patvērās Abu Sicīliju karalistes teritorijā, un pilsoņu sapulces, kurās bija tiesības piedalīties visiem pilngadīgajiem vīriešu kārtas pilsoņiem. Pāvests izsludināja katoļiem aizliegumu balsot, tomēr nobalsojušo skaits nekur valstī nebija zemāks par 50%. Ievēlētā Romas Satversmes sapulce lēma atņemt pāvestam laicīgo varu un 1849. gada 9. februārī pasludināja Romas Republikas dibināšanu.

Republikā noteica ticības brīvību, aizliedza nāvessodu, samazināja nodokļus. Pāvests jau nākamajā dienā pēc republikas pasludināšanas vērsās pie visiem katoļu valdniekiem ar aicinājumu sniegt militāru atbalstu viņa varas atjaunošanai. Austriešus joprojām saistīja karadarbība ziemeļos, savukārt Abu Sicīliju karaļvalsti – sacelšanās Sicīlijas salā, un tūlītēja intervence republikai nedraudēja. Tomēr stāvoklis mainījās jau pēc pāris mēnešiem, kad austriešu pārspēks piespieda padoties Sardīniju-Pjemontu, sacelšanās Sicīlijā tika apspiesta, arī Spānija gatavoja ekspedīcijas korpusu. Taču citiem potenciālajiem interventiem aizsteidzās priekšā nesen ievēlētais Francijas Republikas prezidents Luijs Napoleons.

Topošais imperators Napoleons III bija ticis savā prezidenta amatā, paticoties konservatīvo katoļu aprindu balsīm, un, izdabājot elektorāta noskaņojumam, aprīļa beigās nosūtīja uz Romu desmit tūkstošus lielu ekspedīcijas korpusu. Romiešu aizsardzības spēki, kuru priekšgalā bija stājies bezbailīgais Džuzepe Garibaldi, pirmo uzbrukumu atsita. Franči uzsāka pamiera sarunas, kurās nepārprotami norādīja, ka aizstāvjiem būtu prātīgāk kapitulēt viņiem, nevis austriešiem un citiem, kuri veco kārtību Romā atjaunotu ar daudz brutālākiem līdzekļiem. Jūnija sākumā franču spēki uzsāka pilnvērtīgu pilsētas aplenkumu, un mēneša beigās, kad valsts dienvidos bija iebrukusi Abu Sicīliju karaļa armija, netālu no Romas izsēdināts spāņu desants, bet no ziemeļiem tuvojās Austrijas armija, republikas valdība kapitulēja. Īslaicīgās Romas Republikas vadītāji devās trimdā, Garibaldi ar dažiem tūkstošiem drosmīgo – turpināt cīņu Apenīnu kalnos. Romā tika atjaunota pāvesta laicīgā vara, kas šeit uz franču durkļiem turējās vēl pāris desmitgades.