„Talanta galvenā pazīme ir tā, ka cilvēks zina, ko grib.” Šis aforisms pieder izcilajam krievu fiziķim, Nobela prēmijas laureātam Pjotram Kapicam. Viņš dzimis 1894. gada 26. jūnijā pēc vecā jeb 9. jūlijā pēc jaunā stila.

 

Nākamā pasaules mēroga zinātnes korifeja talantu pirmais pamanīja viņa pasniedzējs Pēterburgas politehniskajā institūtā, reizumis par „padomju fizikas tēvu” dēvētais Ābrams Joffe. Kapicas zinātnieka karjeras sākums sakrita ar Krievijas revolūcijas un pilsoņu kara laiku, kad eksperimentālās fizikas attīstības iespējas bija visai pieticīgas, tāpēc, profesora mudināts, Kapica 1921. gadā izbrauca no izpostītās Padomju Krievijas un ieradās Kembridžā.

Joffes ieteikuma vēstule ļāva viņam kļūt par līdzstrādnieku izcilā britu fiziķa Ernsta Rezerforda vadītajā laboratorijā. Jau 1926. gadā Kapica sāka vadīt pats savu laboratoriju, bet 1933. gadā tika atklāta jauna laboratorija, kura bija radīta pēc viņa oriģinālā projekta, ar viņa paša konstruētām iekārtām, kur bija jāīsteno viņa pētījumu programma zemo temperatūru fizikas jomā. Taču jau gadu vēlāk zinātnieks tika brutāli izrauts no šī daudzsološā pētniecības procesa.

Arī, dzīvodams Lielbritānijā, Kapica regulāri apmeklēja dzimteni, kur valdošais padomju režīms kļuva arvien represīvāks un no pārējās pasaules izolētāks. Zinātnieks, kurš strādāja ideoloģiski naidīgajos Rietumos, tur veica pētījumus, kuriem varēja būt arī praktisks ekonomiskais un militārais pielietojums, – tas Staļina režīmam bija nepieļaujami.

1934. gadā, kad Kapica kārtējo reizi bija ieradies PSRS, viņam vienkārši tika paziņots, ka atpakaļ uz Angliju viņu nelaidīs. Zinātniekam tika solīts, ka arī Padomju Savienībā viņam tiks radīti visi darbam nepieciešamie apstākļi, un, būdams bezizejas situācijā, Pjotrs Kapica piekāpās un kļuva par jaundibinātā Fizikas problēmu institūta direktoru.

Tomēr padomju totalitārismam pakļāvīgu režīma sistēmas skrūvīti no ģeniālā fiziķa iztaisīt neizdevās pat Staļina režīmam. Kapica regulāri traucēja augstākos padomju vadītājus, arī pašu biedru Staļinu, ar vēstulēm, kurās kritizēja zinātnes nozares organizāciju vai pieprasīja atbrīvot no NKVD nagiem kārtējo nežēlastībā kritušo kolēģi. Sevišķi saspringtas zinātnieka attiecības ar varu kļuva četrdesmito gadu otrajā pusē, kad iesaistīšanās atomieroču izstrādē noveda viņu tiešā saskarsmē ar padomju drošības struktūru vadītāju Lavrentiju Beriju. Lēkšana acīs Staļina tuvākajam līdzgaitniekam beidzās ar atbrīvošanu no institūta direktora un visiem citiem vadošajiem amatiem.

No nonākšanas GULAGā stūrgalvīgo zinātnieku paglāba, domājams, tobrīd jau pasaules mēroga autoritāte. Līdz 1950. gadam Kapica vēl bija universitātes profesors, taču tika atlaists, kad demonstratīvi nepiedalījās Staļina 70. jubilejas svinībās. Nākamos piecus gadus viņš bija ierindas zinātniskais līdzstrādnieks vienā no institūta laboratorijām, un tikai pēc Staļina un Berijas nāves varēja atgriezties Fizikas problēmu institūta direktora amatā, kuru pildīja līdz pat savai aiziešanai mūžībā 1984. gadā.

1978. gadā Pjotram Kapicam tika piešķita Nobela prēmija „par fundamentāliem izgudrojumiem un atklājumiem zemo temperatūru fizikas jomā”. Un līdz pat mūža beigām Pjotrs Kapica palika uzskatos un izteikumos neatkarīgs un drošs, apliecinādams paša reiz formulēto tēzi: „Radoša darba pamatā allaž ir protesta jūtas.”