1895. gada 9. jūnijs Pārdaugavā, Torņakalnā, toreizējā Kleina parkā tika atvērts vasaras teātris "Arkādija". Pavisam 1895.gada vasarā teātrī "Arkādija" notikušas 11 izrādes. Vēlākos gados šeit teātra izrādes vairs nav notikušas.

Arkādijas parks saukts arī par Arkādijas dārzu atrodas starp Ojāra Vācieša un Friča Brīvzemnieka ielām un Rīgas - Jūrmalas dzelzceļa līniju. Parka platība ir 6,2 ha. Šo teritoriju rīdzinieki jau sen bija iecienījuši kā atpūtas vietu. 1794. gadā te ierīkoja izpriecu vietu vienkāršajai tautai, tur notika atrakcijas, teātra izrādes un Līgo svētki.

Arkādijas parku, kam oficiālais nosaukums līdz pat Pirmajam pasaules karam bija Torņkalna parks, izveidoja prūšu ģenerālkonsuls fon Vērmanis 1852. gadā. Vērmanis nav taupījis līdzekļus savam pasākumam un dārzs varējis lepoties ar krāšņām oranžerijām un siltumnīcām, kurās augušas palmas, reti tropiski augi, brieduši vīnogu ķekari, aprikozes, persiki un citi silto zemju augļi.

Vērmaņa mantinieki maz interesējušies par siltumnīcām un parku, dārzs ticis pārdots un vairakkārt mainījis īpašniekus. Līdz 19. gadsimta otrajā pusē to ieguvis tirgotājs Kleins, kurš parkā iedvesa citu dzīvību, ierīkojot tur restorānu, bumbotavu, teātri, tolaik šo vietu tā arī dēvēja par Kleina parku.  Bet pie neoficiālā Arkādijas nosaukuma oficiāli par Torņakalna parku dēvētā vieta esot tikusi tāpēc, ka bijušais Rīgas Latviešu teātra aktieris Mārtiņš Stīnuss šajā Rīgas nomalē sapulcēja teātra spēlētājus un 1895. gadā atklāja Vasaras teātri, kuram bija Arkādijas vārds. Pavisam 1895. gada vasarā teātrī "Arkādija" notikušas 11 izrādes. Vēlākos gados šeit teātra izrādes vairs nav notikušas.

Tikmēr parks turpināja dzīvot: 1896. gadā to nopirka Rīgas pilsēta, un tas piedzīvoja pārvērtības, jo pilsēta dārzu  nopirka ar mērķi te ierīkot sabiedrisku parku. 1898. gada 26. aprīlī jauno parku atklāja publikai – strādniekiem, vienkāršajiem priekšpilsētas iedzīvotājiem. Sekojot pilsētas vecākā Džordža Armitsteda priekšlikumam, izmainīja Mārupītes gultni, ievadot to parka centrālajā daļā (sākotnēji upīte tecēja paralēli bijušajai Altonavas ielai), izbūvēja mākslīgu ūdenskritumu, tā saukto Imatru.

Gadsimtu mijā parku vēl paplašināja, ierīkoja celiņus, tiltiņus pāri Mārupītei, daudzus kokus un krūmus izretināja vai nomainīja ar citiem, tie gan daļēji aizgāja bojā kopā ar restorānu ugunsgrēkos 1902. un 1908. gadā.

Kāds restorāna nomātājs jau atkal mainīja vietas nosaukumu, dārzam oficiāli dodot "Arkādijas" vārdu, jo tas viņam esot atgādinājis senās Grieķijas novada idillisko ainavu.

20. un 30. gados Arkādijas parks bija viens no skaistākajiem Rīgas parkiem. Nākamo pārveidi dārzs piedzīvoja 1926. gadā , kad pēc arhitekta Kundziņa projekta uzbūvēja mūzikas gliemežnīcu, restorāna vietā ierīkoja piena paviljonu, parka augšējā daļā iekārtoja bērnu rotaļu laukumu. Koka paviljons ir viena no skaistākajām pilsētas ēkām, kura būvēta šveiciešu nacionālā romantisma stilā. Savulaik tādas pārsvarā būvēja kūrortpilsētās. Padomju varas laikā 1957. gadā ēku pārbūvēja par kinoteātri ar 300 skatītāju vietām, kur kino pēdējoreiz rādīts 1984. gada vasarā. Ēka nodega pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu beigās.