9. jūnijs, ja spriežam pēc Romas hronistu tekstiem, bija īpaši iezīmīgs datums piektā Romas imperatora Nerona Klaudija Cēzara Germanika mūžā. Mūsu ēras 53. gada 9. jūnijā laulības saites savienoja Neronu ar tobrīd vēl valdošā imperatora Klaudija meitu Oktāviju. Nākamā gada oktobrī Klaudijs mira, un milzu impērijas tronī kā viņa mantinieks kāpa tobrīd sešpadsmitgadīgais Nerons. Tomēr varas spožums nespēja kompensēt valdnieku pāra neizdevušos ģimenes dzīvi. Pamazām abu starpā iestājās atsalums, sākās ķildas, imperators meklēja mīlas priekus citur. Kad sieva sāka traucēt, viņa tika aizsūtīta trimdā un pēc kāda laika ar imperatora ziņu nonāvēta. Kā Romā šādos gadījumos ierasts, Oktāviju sasietu iegremdēja siltā vannā un pārgrieza viņai vēnas, taču jaunā dāma bija tā pārbijusies, ka sirds tikko sita un asinis plūda pārāk lēni. Kā vēsta hronists Tacits, nāves iestāšanās paātrināta, nosmacējot nabadzīti pārkurinātā tvaika pirtī. Tas notika 62. gada 9. jūlijā - tieši Nerona un Oktāvijas kāzu devītajā gadadienā.

Un tad pienāca Mūsu ēras 68. gada 9. jūnijs - Nerona un Oktāvijas kāzu 15. un Oktāvijas nāves 6. gadskārta. Jau vairākas dienas vēl nesen visvarenais imperators kā vajāts bēglis slēpās kāda paziņas villā Romas pievārtē. Agrāk viņam pakļāvīgais Senāts bija pasludinājis Neronu par sabiedrības ienaidnieku. Dzirdēdams tuvojošos pretoriāņu gvardes pakavu troksni, gāztais imperators, uzticamajam sekretāram palīdzot, ietrieca dunci sev rīklē.

Romas hronikās Neronam bija lemts palikt kā asiņainam varmākam, savas mātes un sievas slepkavam, cilvēkam, kurš jūsmojis, redzot Romu degam. Varas necienīgam izvirtulim, ar kuru nožēlojami beidzās Gaja Jūlija Cēzara savulaik aizsāktā pirmā Romas imperatoru dinastija.

Tikai mūsdienās vēsturnieki sāk kritiskāk uzlūkot gadsimtu gaitā nostiprinājušos priekšstatus par imperatora Nerona personību. Viņi atgādina, ka Nerona biogrāfi dzīvojuši drīz pēc viņa nāves - to gāztā imperatora varas mantinieku laikā, kuriem bija iemesls iztēlot savu priekšteci zvēra veidolā. Viņi taču bija atņēmuši troni pēdējam Cēzara mantiniekam, un to vajadzēja attaisnot. Savu artavu Nerona nomelnošanā droši vien deva arī kristīgā baznīca, jo viņa laikā Romā risinājās kristiešu vajāšanas.

Iespējams, Nerons nebūt nebija tik asinskārs despots, kādu viņu tradicionāli mēdz iedomāties. Par to netieši liecina, piemēram, veids, kādā valdnieks ļoti diplomātiski atrisināja briestošo konfliktu Tuvajos austrumos ar Romas mūžīgo sāncensi Partas impēriju. Dažam impērisku ambīciju pārņemtam Romas patricietim tas, droši vien, šķita lielvalsts necienīgs kompromiss, bet gluži citādi domāja vienkāršie ļaudis Sīrijā un Kapadokijā, kuriem būtu uz saviem pleciem jāiznes kara grūtības. Ne velti sevišķi austrumu provincēs vēl ilgi pēc Nerona nāves klīda leģendas par to, ka viņš esot dzīvs un atgriezīsies, - par nīstiem valdniekiem šādas leģendas parasti nesacer.