Jūras kauja pie Heligolandes salas Ziemeļjūrā 1864. gada 9. maijā bija pēdējā patstāvīgi izcīnītā kauja Dānijas Karalisko jūras spēku vēsturē. Dāņi šai kaujā cīnījās pret divu Eiropas lielvalstu – Prūsijas un Austrijas – apvienoto eskadru. Dāņi uzvarēja, kas gan neglāba viņu valsti no sakāves Otrajā Šlēzvigas karā.

Jau kopš viduslaikiem Dānijas karaļiem piederēja arī Šlēzvigas un Holšteinas hercogistes Jitlandes pussalas dienvidos, kur lielākā iedzīvotāju daļa un arī pārvaldes un saimniecības lietās dominējošie bija vācieši. 19. gadsimta vidū, Prūsijai sākot būvēt vācu impēriju, šie vāciski runājošie dāņu karaļa pavalstnieki izrādīja arvien noteiktāku tieksmi apvienoties ar saviem tautas brāļiem uz dienvidiem no robežupes Elbas. Arī Dānija veidojās par konstitucionālu monarhiju, kur vienojošais elements vairs nebija karaļa vara, bet gan nacionālais valstiskums. Pirmais militārais konflikts starp Dāniju un Prūsiju notika 1848. gadā, tomēr šajā gadījumā vairums Eiropas lielvalstu nostājās Dānijas pusē, un tai izdevās nosargāt savu vienotību. Citādi tas bija piecpadsmit gadus vēlāk, 1863. gadā, kad Prūsijas militārais spēks un politiskā ietekme enerģiskā kanclera Oto fon Bismarka vadībā bija krietni augusi. Pie tam Prūsijai šajā gadījumā bija formāls iemesls karam: Dānijas karalis Kristiāns IX bija parakstījis jaunu konstitūciju, kuru attiecināja arī uz Šlēzvigu. Prūsijas pusē nostājās arī otra vācu lielvalsts – Austrija. Divi Centrāleiropas impēriskie smagsvari bija nolēmuši kopīgiem spēkiem pārmācīt mazo Dāniju, un par šīs cīņas iznākumu nenācās šaubīties.

Dānijas vienīgais trumpis bija tās kara flote. Austrijai bija diezgan ievērojami jūras spēki, taču tie atradās Eiropas otrā malā – Vidusjūrā; prūšu kara flote vēl bija tikai tapšanas stadijā. Savukārt dāņi šais ūdeņos jutās saimnieki jau tad, kad tos vagoja Haralda Zilzobja un Knuta Lielā vikingu flotes. Vikingu slavas laiki gan sen bija pagātnē, tomēr kara sākumā Dāņu Karaliskās flotes eskadra kapteiņa Svensona vadībā sekmīgi bloķēja Elbas grīvu – galvenos vārtus Vācijas jūras tirdzniecībai. Uz Ziemeļjūru steidzīgi devās Austrijas eskadras, pie tam kapteinis fon Tēgethofs ar diviem kuģiem krietni apsteidza pārējos austriešu spēkus. Ziemeļjūrā viņam pievienojās trīs nelieli prūšu karakuģi. Šie sabiedroto spēki sastapās ar kapteiņa Svensona eskadru trīs kuģu sastāvā pie Heligolandes salas 1864. gada 9. maijā.

Līdz Napoleona kariem Heligolande bija Dānijas īpašums, taču tad to piesavinājās briti, un tas bija visai svarīgi kaujas iznākumam. Šī kauja bija vēsturiska vairākos aspektos. Tā bija pēdējā, kas izcīnīta starp kuģiem ar koka korpusu. Galvenā cīņa notika starp lielajām tvaikoņfregatēm – hibrīdiem, kas bija aprīkoti gan ar burām, gan tvaika dzinējiem. Dāņiem bija pārsvars ugunsjaudā, sevišķi vītņstobra lielgabalu skaita ziņā. Izšķirošais bija brīdis, kad Svensona flagmanim „Nilss Juels” izdevās aizdedzināt Tēgethofa flagmani „Švarcenbergs”. Austrieši atkāpās britu teritoriālajos ūdeņos, dāņi mēģināja sekot, taču viņiem ceļu aizšķērsoja britu fregate „Aurora”, liekot manīt, ka nepieļaus kauju savā teritorijā. Nākamajā naktī Tēgethofam, izmantojot labvēlīgu vēju, izdevās aizlavīties dāņiem garām un patverties Elbas grīvā. Dāņi varēja svinēt uzvaru, taču austriešiem un prūšiem bija izdevies saglabāt eskadru, un, ierodoties galvenajiem austriešu spēkiem viceadmirāļa fon Vullerstorfa vadībā, viņiem Ziemeļjūrā jau bija pārsvars. Dažus mēnešus vēlāk Dānija bija spiesta atzīt sakāvi Otrajā Šlezvīgas karā, kas kļuva par pēdējo, kad šī nelielā valsts mēģināja aizstāvēt savas intereses militāriem līdzekļiem. Attiecīgi, Heligolendes kauja ir arī pēdējā patstāvīgi izcīnītā kauja vairāk nekā piecsimt gadus ilgajā Dānijas Karalisko jūras spēku vēsturē.