9. maijs ir viens no iespējams visu laiku strīdīgākajiem datumiem, ja ne pasaules, tad Eiropas vēsturē noteikti. Kāds svin uzvaru pār nacistisko Vāciju, cits svin Eiropas dienu. Papildus visam vēl klīst dažādas leģendas, ka kāds vadonis ir gulējis un neviens viņu nav vēlējies modināt. Uzvara pār Ādolfa Hitlera Vāciju un arī Eiropas diena patiesībā ir tuvākas nekā dažam labam varētu šķist.


 

Mūžīgā atšķirība starp Eiropas centrālo un austrumu daļu, kad svin Otrā pasaules kara beigas ir dažkārt pat apnicīga. Desmitiem cilvēku būs gatavi strīdēties un ar putām uz lūpām aizstāvēt savu patiesību, kad tad beidzās viens no postošākajiem kariem cilvēces vēsturē. Diemžēl vai par laimi, ir pārāk daudz nianšu, lai kāda no strīdnieku pusēm iegūtu pārsvaru.

Lielākajā daļā Eiropas uzvaru Otrajā Pasaules karā svin 8. maijā. Tieši 8. maija vakarā, vienu minūti pāri vienpadsmitiem, Vācija kapitulēja un lika pārtraukt jebkādu pretošanos saviem bruņotajiem spēkiem. Šī kapitulācija tika parakstīta Berlīnē un stājās spēkā nekavējoties. Taču laika zonu atšķirības dēļ, Austrumeiropā jau bija pusnakts. Tātad visās PSRS okupētajās valstīs Uzvaras diena jau bija 9. maijā. Tomēr tā vienkārši izskaidrot atšķirību nemaz nav tik vienkārši.

PSRS un tās vadonim Josifam Staļinam allaž bija sava izpratne par nepieciešamību ietekmēt vēstures gaitu. Viņš pieprasīja atsevišķu kapitulācijas aktu no nacionālsociālistiskās Vācijas. Bija plānots, ka kapitulāciju Vācija parakstīs jau 7. maija vakarā, taču Staļinam nepatika atsevišķas detaļas. Pirmkārt, viņš nevēlējās, ka Vācijas padošanos paraksta ārpus Berlīnes. 7. maija dokuments tika parakstīts Reimsā. Otrkārt, Reimsā PSRS pārstāvēja ģenerālis Ivans Susloparovs, kuram nebija tik augstas militārās pakāpes un arī ietekmes bruņotajos spēkos, kā maršalam Georgijam Žukovam. Tad nu, uzskatot, ka padomju tauta ir ieguldījusi visvairāk uzvarā, Staļins pieprasīja, lai 7. maija dokuments tiktu uzskatīts par tādu kā pieteikumu īstajai kapitulācijai. Nav zināms, cik priecīgi par šādu uzvedību bija sabiedroto karaspēka komandieri, bet 8. maija vakarā tiešām notika pēdējā Vācijas kapitulācija jeb kā to mēdza saukt – kapitulācijas ratifikācija.

Pastāv leģenda, ka 9. maijs PSRS bija uzvaras diena, jo Staļins jau gulējis un nav sagaidījis ziņas par Vācijas padošanos. Šī leģenda ir izdomājums, jo, pirmkārt, Staļins lielā mērā ietekmēja Vācijas padošanos, lai tā notiktu 8. maijā. Otrkārt, viņš uzreiz pēc kapitulācijas izziņošanas lika nodot izpildīšanai savu lēmumu, ieviest PSRS teritorijā jaunu svinamo dienu. Tā bija 9. maijs kā Uzvaras diena. Pirmajā reizē svinības bija grandiozas, simtiem lielgabalu zalvju un priecīgi cilvēki, kas apskāva viens otru, svinēdami mokošā kara beigas.

Tomēr ir vēl viena atšķirība, kur mainās 9. maija nozīme. Pirmkārt, tā saistīta ar karu Japānā. Otrā pasaules kara beigas Japānai bija 1945. gada augustā. Tāpat PSRS Vācijas kapitulācijas aktā neiekļāva atrunu par miera līgumu. Tātad 9. maijs pat visā postpadomju telpā nevar būt Otrā pasaules kara beigas. Otrkārt, 9. maijs kļuva par Eiropas dienu kā reakcija uz Otrā pasaules kara beigām. 1950. gada 9. maijā Francijas ārlietu ministrs Robērs Šūmans nāca klajā ar aicinājumu apvienot Eiropas ogļu un tērauda ražošanu, lai izvairītos no Trešā pasaules kara. Tieši 9. maijā viņš nolasīja deklarāciju, kuru akceptēja arī citas Eiropas valstis. Šī deklarācija lika pamatu mūsdienu Eiropas vienotībai jeb Eiropas Savienībai. Šī iemesla dēļ 9. maiju Eiropā atzīmē kā Eiropas dienu.

Bet ir viena maza nianse, kura liek aizdomāties, kāpēc Uzvaras dienu turpina svinēt 9. maijā. Lai arī kādas būtu laika zonu nobīdes, Krievijā un vēl vairākās postpadomju valstīs Uzvaras dienu svin tai atvēlētajā kalendārajā dienā. Lai arī kapitulēja Vācija 7. un 8. maijā, Uzvaras dienu PSRS noteica 9. maijā. Tāpēc svētki ir svētki, lai svinētu tiem atvēlētajā dienā. Pirmā Uzvaras dienas parāde Maskavā tāpat notika jūnijā, jo 8. vai 9. maijā tāpat nebija tik daudz karavīru, kas Maskavā varētu maršēt.