Maija nogalē apritēja simts gadi, kopš nācis pasaulē Pēteris Pētersons (1923.-1998.). Režisors, dramaturgs, drāmas un teātra teorētiķis, viena no spilgtākajām personībām pagājušā gadsimta otrās puses latviešu teātrī. Par viņu saruna raidījumā Šīs dienas acīm ar teātra zinātnieci Pētera Pētersona biogrāfijas un daiļrades pētnieci Ievu Struku.

Runājot par Pēteri Pētersonu, droši vien jāsāk no viņa personības tapšanas. Te laikam izšķiroša nozīme ir ģimenei, kurā viņš ir dzimis. Jo tā ir,  sevišķi runājot par pagājušā gadsimta pirmo pusi, vēl samērā reta parādība - inteliģence otrajā paaudzē, pie kam runājot par patiešām radošo inteliģenci. Tātad viņa tēvs - dramaturgs, prozaiķis Jūlijs Pētersons,  diezgan ražīgs dramaturgs, ir uzrakstījis vairāk nekā 20 lugas. Tiek minēts kā salonu dramaturģijas aizsācējs latviešu teātrī, bet laikam tā kā salondramaturģija arī nav mūsdienās vairs sevišķi kopts un pieprasīts žanrs, tad arī Jūlijs Pētersons ir no mūsu teātra kopainas, aktuālās, iestudētās dramaturģijas kopainas zudis.