Otrā daļa sarunai, kurā pievēršamies padomju perioda kultūras pamatam - daiļliteratūras situācijai. Par to, kā mums būtu šodien jāskatās uz padomju laika rakstniekiem, viņu literāro nopelnu un viņu tālaika pausto uzskatu kontekstā, saruna ar literatūrvēsturnieku, Latvijas Universitātes, Latvistikas un baltistikas nodaļas profesoru Ojāru Lāmu un vēsturnieku, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieku Mārtiņu Mintauru.
Sarunas 1. daļa
Ieteikt
Latvijas Radio aicina izteikt savu viedokli par raidījumā dzirdēto un atbalsta diskusijas klausītāju starpā, tomēr patur tiesības dzēst komentārus, kas pārkāpj cieņpilnas attieksmes un ētiskas rīcības robežas.
Komentāri (1)
Nevaru piekrist Liniņa kunga viedoklim par santehniķa un dzejnieka vienlīdzību. Manā pasaules sapratnē ir būtiska atšķirība starp santehniķa kolaborāciju un dzejnieka kolaborācija, jo santehņika nodevība vispārinot, nav būtiska ne viņam pašam, ne sabiedrībai kopumā , kamēr dzejnieks ir tas , kuru es vērtēju kā sabiedrības prātu un sirdsapziņu un dvēseli. Un ja mēs pieņemam to uzskatu, ka viss sākas galvā, arī nodevība, samierināšanās, padošanās, tad miljoniem reižu lielāku postu nodarīja inteliģences , tieši radošās inteliģences kolaborācija.
Ne jau santehniķi manipulēja ar dzejniekiem , ar sabiedrību, bet dzejnieki manipulēja ar santehniķiem, ar sabiedrību. Un par to saņēma treknu atalgojumu.
Uz Hermaņa izrādi Vēstures izpētes komisija negāju, jo to uzskatu par apzinātu manipulāciju ar patiesību, Vēsturisko atbildību par mūsu tautas postu nogrūžot uz mazizglītotiem , trūkumā un beztiesiskumā dzīvojošiem sistēmas kalpiem, nevis uz izglītotiem, inteliģentiem un superdāsni priviliģētiem.
Pievienot komentāru
Pievienot atbildi
Lai komentētu, ienāc arī ar savu draugiem.lv, Facebook vai X profilu!
Draugiem.lv Facebook X