Ne reizi vien šajā radījumā ir skanējuši stāsti par Valmieras muzeja eksponātiem – garšaugu dārzu, šaursliežu dzelzceļa būvētāju piemiņas nozīmīti un Hanzas pilsētas amatnieku darinājumiem. Šoreiz ciemojamies muzeja krātuvē un tur ar padomju laiku dzērienu kartes palīdzību pārlapojam restorāna „Gauja” vēsturi, uzzinā par Rīgas pūru un ar to saistītām nesaskaņām 18. gadsimtā, aplūkojam soļotājam Jānim Daliņam valmieriešu dāvinātu etviju un šķirstām 19. gadsimta Valmieras dziedāšanas biedrības statūtus  un Cempu pagasta tiesu grāmatu.   

Pilsētas centrā, kur tagad atrodas tirdzniecības centrs „Valleta”, pirms nepilniem 60  gadiem  tika uzcelta ēka, kur darbojās gan ēdnīca, gan kafejnīca, gan restorāns ”Gauja”. Valmieras muzeja vēsturnieks Dāvis Pumpuriņš izlicis apskatei nelielas stikla glāzes ar stilizētiem zivtiņu siluetiem un  melnbaltas  fotogrāfijas ar  minēto būvi un restorāna interjeru – padomju laiku minimālisms un diezgan bezpersonisks ēdamzāles iekārtojums, bet  savulaik cilvēki te nāca tuvu un tālu izslavētās virtuves dēļ. Stāsta Dāvis Pumpuriņš.

Katlā ielej 1/ 2 litru ūdens, uzvāra, pieber 3 ēdamkarotes malto kafiju, tad ļauj, lai labi ievelkas un atdziest. Uzmanīgi nolej, nostādinot kafijas biezumus. Kafijā iemaisa cukuru, pievieno dzērveņu vai ābolu sulu un ūdeni. Pasniedz lielas sulas krūzēs kā atspirdzinošu dzērienu viesībās un ikdienā.  Šī vairāk kā 50 gadus senā recepte ir atrodama internetā.

Šo recepti radīja restorāna „Gauja” šefpavāre Ruta Bušmane. Veroties minētajā restorāna dzērienu kartē, lasu, ka  glāze „Rūjas veldzes” pagājušā gadsimta 80. gados ir maksājusi  13 kapeikas. Lētas cenas bija arī ēdieniem.

Valmieras muzeja atklātajā krājumā, kas tika atvērts 2022. gada vasarā  kopā ar galveno krājuma glabātāju Mairu Miķelsoni skatāmies uz senāko šī krājuma priekšmetu – palielu koka kasti ar metāla rokturiem, iededzinātu gadaskaitli 1773. un Rīgas simbolu – atslēgām. Kaste, kas ir sena mērvienība, savulaik ir lietota Valmieras apkaimē. Maira Miķelsone stāsta par šo mērvienību un ķibelēm, kas saistījās ar mēru ieviešanu ikdienā senāk.

Nedienas ar likumu pildīšanu parādās arī citos senos Valmieras  dokumentos. Nākamajā pieturā, viesojoties pie krājuma nodaļas vadītājas Ingrīdas Zīriņas, veros 1823. gadā rakstītā Cempu pagasta tiesu protokolā. Ingrīda palīdz izburtot vecajā drukā rakstīto par kāda puiša  pāri darījumu zirgam.

Ar roku rakstīts  kaimiņu pagasta  tiesu protokols  Valmieras muzeja krājumā ir nesen ienācis, un Ingrīda Zīriņa baltiem cimdiem rokās uzmanīgi šķir lapu pēc lapas, kur lasām kā 19. gs. 20. gados pierakstīti gan likumpārkāpumi, gan arī  ir liecības par  uzvārdu došanu Cempu pagasta iedzīvotājiem.

No rakstisku dārgumu krātuves Ingrīda Zīriņa ceļ ārā nākamo dokumentu, kas tapis 1872. gadā – Valmieras dziedāšanas biedrības statūti, rakstīti vācu un krievu valodā. Te uzzinām, kā tolaik tika ierobežotas sieviešu tiesības un arī nacionālās izpausmes.

Krājuma nodaļas vadītāja stāsta, ka 1888. gadā 3. Vispārējos dziesmu svētkos Valmieras Latviešu biedrības koris „Dziesmu rota” ieguva „Sudraba liru” – apbalvojumu, ko  tolaik piešķīra labākajiem koriem.

Runājot par labākajiem, skatos vēl uz kādu krājuma vērtību – sudraba cigarešu etviju, ko par panākumiem soļošanā Rīgā starptautiskajās sacensībās 1930. gadā Jānim Daliņam uzdāvina dzimtās pilsētas uzņēmēji  un veikalnieki. Interesanti, ka Daliņš  bija nesmēķētājs, bet  šo etviju glabāja  kā mīļu dāvinājumu.