Saruna par tēmu "Zīmols un pašironija" ar kampaņas #iamintrovert radošo direktori un režisori Unu Rozenbaumu.

Kampaņa tika iecerēta Latvijas dalībai Londonas Grāmatu tirgū, kad Baltija bija īpaši reprezentēts reģions. Kampaņas #iamintrovert mērķis bija pārvērst šķietamu “defektu” par efektu, atklāti pasakot: “Jā, mēs esam introverti, taču tas nenozīmē, ka esam slikti rakstnieki.” Kampaņa un tās dizains radīja asprātīgu un pašironisku Latvijas literatūras tēlu, kas britu auditorijai šķita ļoti pievilcīgs.

Nu šī kampaņa jau ir pārsniegusi tās sākotnējo funkciju, tā ir ieguvusi atpazīstamību un zināmā mērā turpina dzīvot un darboties jau ārpus sākotnējās pamatfunkcijas.

"Mums bija jāizdara tik ļoti sarežģīta un nepopulāra lieta, mums bija jāiedzīvina latviešu literatūra britu vai angliski runājošo valstu auditorijā. Mums bija jāizdara kaut kas, lai mūs pamanītu," par kampaņas pirmsākumiem atgādina Una Rozenbauma. 

"Man liekas, brīnišķīgi no "Latvian Literature" puses bija tas, ka viņiem nebija īsti neko vinnēt vai zaudēt, mēs varējām atļauties kaut ko tādu, kas tādam gatavam zīmolam vai zīmolam, kuram jau ir kaut kādas pilnīgi skaidras iestrādnes vai atpazīstamība, būtu gandrīz neiespējami.

Mēs varējām radīt kaut kādā ziņā no latviešu literatūras eksporta zīmolu. To mēs arī ļoti veiksmīgi, manuprāt, izdarījām," vērtē Una Rozenbauma.

Skan nedaudz paradoksāli - latviešu literatūras zīmols. Kā šajā kontekstā lūkoties uz literatūras vēsturisko bagāžu, kas ir mūsu virtuālajā skolas somā, kas spiež plecus?

"Manā priekšstatā par latviešu literatūru es varu izvēlēties, kuru es atstāju tajā skolas somā. Es varu ņemt vai nu Raiņa Kopotos rakstus, vai varu paņemt Mirdzu Ķempi. Tā ir mana izvēle," skaidro Una Rozenbauma. "Kad min smago, lielo bagāžu un tos garos dabas aprakstus, ir ļoti grūti pārvietoties uz priekšu. 

Bet man liekas, ka latviešu literatūrai piemīt tāds fascinējošs elements, ka viņa nav ne viegla un nav vienkārša, bet viņā ir kaut kas tāds, par spīti līksms. Man liekas, ka to mēs kaut kādā ziņā arī ietverām #iamintrovert, ka mēs nevis priecājamies tāpēc, ka mēs gribētu, bet mēs par spīti, priecājamies. Kaut kas tajā visā ir."

Tas nav visas latviešu literatūras zīmols tādā nozīmē, ka arī Londonas grāmatu tirgū diez vai primāri tiek piedāvāta Upīša "Zaļā zeme".

"Varētu būt līksmi pasākumā, kur primāri piedāvājam Upīša "Zaļo zemi". Bet, protams, ka mēs mēģinājām ieinteresēt par mūsdienu latviešu literatūru, jo primāri grāmatu tirgus ir domāts, lai ieinteresētu tulkotājus vai izdevniecības izdot latviešu autoru darbus," bilst Una Rozenbauma. "Es domāju, ka mums arī ļoti veiksmīgi tas izdevās, jo liekas, ka kāpums bija kādas 20 grāmatas gadā, kas ir īstenībā ļoti daudz, jo ir jāiegulda laiks un nauda un jātaisa paraugtulkojumi,. Kopsummā man liekas, ka nevis kampaņas, bet vispār tā procesa ietvaros ir iztulkotas 52 līdz 60 grāmatas. Tas ir brīnišķīgi! Cilvēki ārpus Latvijas uzzina kaut ko par Albertu Belu un citiem autoriem. Tie nav tikai pavisam jaunie autori, ir tādi, kas ir nostabilizējušies mūsu pamatapziņā."

Komentējot tieši vizuālā kampaņas #iamintrovert tēla izveidi, Una Rozenbauma atminas, ka viņai par latviešu literātiem stāstīja Dace Bargā un Anete Konste.

"Tad, kad es intervēju jebkura zīmola pārstāvis, vai tā ir literatūra vai tā doktordesa, tur nav lielas atšķirības. Jo man jāzina, kādi ir labumi, kas šiem piemīt, un kādas ir problēmas. 

Latviešu literatūras labumi ir ļoti spēcīgas sievietes autores, ilustrācija un dzeja. Bet tas tā mazāk izklausās pēc literatūras. Sliktumi vai tā problēma, kas bija jārisina, bija tāda, ka latviešu literāti neprot uzstāties, viņi neprot publiski sevi nosaukt par rakstniekiem un vēl arī, ja viņi saņem kādu balvu, tad viņi no kā gandrīz nomirst, atklāj Una Rozenbauma.

"Kad sākām kampaņu un izvēlējāmies šo diezgan trako ceļu, kuru iet, tad pirmie, kas nostājās pret šiem zīmoliem vai pret vispārējo komunikāciju, bija tieši lasītāji, kuri teica, ka jūs pazemojat latviešu literātus, viņi nav introverti, viņi ir zvaigznes mūsu debesīs, viņi tas mūsu viss," turpina Una Rozenbauma. "Un latviešu literāti bija tieši tie, kuri teica, ka viņai taisnība, mēs neesam šitie čaļi [introvertie]. Teiksim, Kārlis Vērdiņš, kurš ļoti konkrēti iestājas par to, ka tā tiešām notiek ar mums."

Reiņa Pētersona veidotajam #iamintrovert tēlam nav konkrēta prototipa, nav zināms, kā tas radis.

"Man liekas brīnišķīgi, ka mums bija tēls vīrietis un ar viņu notika liela daļa darbību, un par viņu tika runāts. Un tad latviešu literātes sievietes teica - kur sieviete? Mums nācās uzzīmēt vēl vienu. Mums izveidojās romantisks potenciāls, stāsta attīstība. Domāju, ka tā ieklausīšanās cilvēkos aizvien padara dzīvi interesantāku," vērtē Una Rozenbauma.

Tēls ir patentēts kā zīmols. Jo kādā brīdi cilvēkiem šķita, ka arī latviešu mūziku vai kino varētu iekļaut zem šī zīmola.

"Tas nav iespējams, jo literatūrā tiešām ir introverts process, kas tevi istancē no citie cilvēkiem. kino, mūzika vai teātris tas nevar būt, jo tas ir kolektīvs darbs. Tu nevari būt introverts un taisīt teātri vai kino," norāda Una Rozenbauma.