Raidījuma tēma - zīmols un personība. Kas ļauj atsevišķām spilgtām personībām radīt paliekošus zīmolus, kuros atspoguļojas arī viņu pašu īpašības, to cenšamies atklāt ar režisora un aktiera, ilggadējā Latvijas Nacionālās operas vadītāja, bet pirms tam kafejnīcas "Osiris" dibinātāja Andreja Žagara (1958-2019) piemēru. Stāsta Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra direktore, savulaik Andreja Žagara kolēģe viņa nozīmīgākajos darbos Indra Lūkina.

"Mēs iepazināmies ļoti sen. Man liekas, tas bija vēl studiju laikā. Mums bija kopīgi draugi, sākumā tās bija tādas kopīgas intereses - teātris un kino un dažādas citas radošas lietas," atminas Indra Lūkina. "Pēc tam jauši vai nejauši izveidojās tā, ka mēs sākām kopā strādāt, jo Andrejs uzaicināja mani kopīgi strādāt vienā no viņa pirmajiem restorāna biznesiem. Tas bija bārs. Laikā, kad 90. gadu sākumā daudzi zaudēja līdz tam ierastos darbus, arī man beidzās darbs kinostudijā, un Andrejs bija jau toreiz ļoti ideju pārņemts un tāds iedvesmojošs cilvēks.

Viņš teica: draugi, mums ir jāveido kopīgs bizness, mums ir tagad jāatver bārs un restorāns. Viņš prata aizraut cilvēkus un tā laika apstākļiem likās, kādēļ gan ne, kaut kas jauns un interesants. Kopā mēs daudz ko varam izdarīt."


Par to, kā tad Andrejs Zagars kļuva par "Osirisa:" dibinātāju, īpašnieku un vadītāju plašāk raksta Vita Matīsa savās atmiņās, kas drīzumā iznāks grāmatā. Bet īsumā: toreizējā Sorosa fonda Latvija darbiniece Brigita Borga pazina Andreju Žagaru un ar viņas starpniecību tad Andrejs kļuva par to cilvēku, kurš tika aicināts izveidot restorānu, kafejnīcu tāpēc ka Sorosa fonda vadībai un pirmajām kārtām Vitai Matīsai bija vēlēšanās, lai tur kaut kas tāds būtu. Vai, sākot šo darbu, arī bija doma par zīmolvedību, zīmola veidošanu?

"Mēs neko daudz par zīmolvdību un šīs parādības teorētisko pusi tolaik nezinājām, protams. Bet tā bija dažādu apstākļu sakritība," atzīst Indra Lūkina. "Pirmkārt, tā bija Vitas Matīsas personība, kura bija iecerējusi šo kafejnīcu ar zināmu statusu un ar zināmu stilu.

Un tā apstākļu sakritība, ka tika uzaicināts Andrejs. Es domāju, ka tajā laikā tas bija īsti desmitniekā, jo Andrejs arī bija ļoti izturēts stila cilvēks. Viņš ļoti lielu nozīmi piešķīra stilam un neko neuzskatīja par mazsvarīgu,

un apvienojot ar prasībām, kādas Vita Matīsa bija iecerējusi, ka, piemēram, šajā kafejnīcā skanēs tikai augsta līmeņa mūzika - klasiskā mūzika dienas laikā un vakara laikā atbilstoša stila, sauksim to par vieglo mūziku, bet nekādā gadījumā šlāgermūzika. Tas bija kaut kas, ko mēs iepazinām no jauna, jo Matīss bija atvedusi arī savus mūzikas ierakstus. Mēs veidojām to kolekcija klāt."

Indra Lūkina vērtē, ka tieši mūzika bija viena no stila iezīmēm, kādēļ cilvēks juta, vai šī vieta ar viņu rezonē vai nē. Bija cilvēki, kuri juta, ka tieši šī vieta viņiem galīgi nav piemērota un nenāca vairs. Protams, interjers un trauki.

"Un varbūt pat pats svarīgākais ir tas, kā tika veidota komunikācija šajā vietā, kāds bija veids, kā ar apmeklētājiem mēs runājām, kā mēs izturējāmies pret viņiem," norāda Indra Lūkina. "Šī viesmīlības puse. Toreiz mums nebija to teorētisko zināšanu, bet mēs vienkārši darījām tā, kā mēs paši jutām. Un vēlreiz gribu uzsvērt, ka Andrejam šī izjūta bija ļoti perfekta un smalka, un mēs, pārējie, kas veidojām to komandu, mēs bijām līdzīgi domājoši. Mēs vienkārši jutām, ka tādā veidā mums pašiem patīk un mēs tā arī vēlamies citiem šo vidi radīt. Līdz ar to, tas zīmols veidojas no jau minētajiem un vēl dažādiem citiem elementiem zināmā mērā dabiski, un mēs vienkārši bijām pareizajā laikā pareizajā vietā un ar pareizo, laikam, izjūtu par to."