Tāpat kā māja balstās uz pamatiem, pieauguša cilvēka dzīve balstās agrā bērnībā piedzīvotajā, vai tā būtu gādīga beznosacījuma mīlestība, kas šos pamatus stiprinājusi, vai vardarbība un atstāšana novārtā, kas rada dziļas plaisas šajos jau tā nestabilajos pamatos. Vai bērnības agrīnā pieredze ģimenē patiešām atstāj ietekmi uz cilvēka psihi pieaugušā vecumā? Kur mēs redzam šīs sekas ikdienas dzīvē un vai dažādās audzināšanas teorijas guvušas apstiprinājumu ilgtermiņā, skaidro attīstības psiholoģe, Latvijas Universitātes asociētā profesore Anika Miltuze.

Anika Miltuze skaidro, ka ir droša un nedroša piesaiste.

"Droša piesaiste ir, ka bērniņam ir izveidojusies izjūta, ka viņš ir mīlestības vērts, ka viņš ir aprūpēts, ka viņam atsauksies, ka viņš var droši iet pētīt pasauli, jo tad, kad man vajadzēs, ja es no kaut kā nobīšos, mamma vai tētis būs," skaidro Anika Miltuze.

"Nedrošās ir vairākas, jo diemžēl vecāki, kuri nav gatavi vai pietrūkst resursu reaģēt uz visām bērna vajadzībām un apmierināt tās, to var darīt dažādos veidos. Nedrošās piesaisties var būt diferencētas," turpina pētniece.

Bērns iemācās izmantot dažādas manipulatīvas stratēģijas, lai panāktu, ka patiešām pievērš uzmanību.

"Kad cilvēks ar šādu trauksmainu piesaisti dabū apliecinājumu, ka tas otrs ir ar mani, tas nepiepilda viņa iekšējo izjūtu. Trauksme saglabājās. Labā ziņa, ka piesaiste ir spējīga mainīties," norāda Anika Miltuze.

"Pētījumi rāda, ka piesaistes veids, kāds bijis bērnībā, nav tāds pats romantiskās attiecībās pieaugušo vecumā. Korelācijas ir, bet vājas. Tas nozīmē, ka piesaiste var mainīties un lielākā daļā gadījumu tas arī notiek, tomēr tas ir komplekss veidojums un daudzšķautņains komplekss, līdz ar to pamatuzvedības mehānismi var būt noturīgi, bet vienalga katras attiecības, kurās nokļūstu, var veidoties atšķirīgas, jo pretī ir cits cilvēks," analizē Anika Miltuze.

"Ja bērnībā ir  pieredze, ka vecāki uz manām vajadzībām īsti neatsaucas un es esmu diezgan agri sapratis, ka dzīvē jātiek galā ar visu pašam un gadiem to esmu darījis, tad, nonākot situācijā, kur blakus ir otrs cilvēks, es joprojām labāk jūtos, kad pieņemu lēmumu pats. Man ir grūti, iespējams, dalīties ar otru, kas var būt iemesls dažādiem konfliktiem attiecībās, jo varbūt otram ir cits priekšstats, kādām jābūt attiecībām."