Antropoloģes un Oksfordas Universitātes asociētās profesores Daces Dzenovskas monogrāfija “Eiropeiskuma skola: iecietība un citas politiskā liberālisma mācības Latvijā” (School of Europeanness: Tolerance and Other Lessons in Political Liberalism in Latvia), kuru 2018. gadā publicējusi Kornela Universitātes izdevniecība, nule kā saņēmusi nozīmīgu novērtējumu - tā ieguvusi Baltijas studiju veicināšanas asociācijas galveno balvu. Par īpašu atzinību izpelnījušos grāmatu un citām pētnieces akadēmiskajām interesēm attālināti runājam raidījumā Zināmais nezināmajā ar Daci Dzenovsku. Skaidrojam, kā tas ir pētīt Austrumeiropu, strādājot un dzīvojot Lielbritānijā.

"Grāmatas mērķis ir parādīt, kas ir liberālisms pēc aukstā kara mūsdienu vēsturiskajā kontekstā, kā tas izskatās, no kādām praksēm sastāv praktiski eksistējošais liberālisms. Secinājums, ka tas kā vēsturisks veidojums ir sava veida ideoloģija, kas pieprasa, lai cilvēki radikāli maina savu izpratni par indivīdu, tā attiecībām ar līdzcilvēkiem, kolektīvu," atklāj Dzenovska.

"Piemēram, grāmatā ir nodaļa par valodu, kas apskata valodas ideoloģiju šajā sakarā. Ja iecietības veicinātāji strādāja ar valodas ideoloģiju un uzskatīja, ka vārdi rada pasauli, ne to reprezentē. Tie, kas nepiekrita viņu uzskatiem, atzina, ka valoda vienkārši izsaka vai reprezentē pasauli. Mēģināju skatīties, kas lietām ir apakšā, no kā tās sastāv," turpina pētniece.

Dzenovska par atgādina par debatēm, ko savulaik raisīja vārds žīds, vai tas, lietots sabiedriskā telpā, ievaino cilvēku. 

"Tas, ka vārds ievaino ir specifiska veida valodas ideoloģija, kas ir atšķirīga no tās, ka valoda vienkārši izsaka to, kas jau ir," norāda Dzenovska.

Viņas vēlme pētījumā bijusi dziļi skatīties uz pamatpieņēmumiem, kas ir pamatā tam, ko uzskatām par liberālismu, vai tam, ko uzskatām par nacionālismu.

"Gribējās aicināt sabiedrību padomāt, faktiski kritiski distancēties no politiskajām debatēm, lai palūkotos, par ko ir strīds. Kā mēs sevi pārveidojam kā cilvēki, kā sabiedrība, lai pievērstos vienam vai otram virzienam," norāda Dzenovska.

Literatūru var pētīt arī no gastropoētiskā aspekta

Pasakās, romānos un citos literāros darbos varoņi ne tikai risina dažādus jautājumus, bet arī mielojas ar gardiem ēdieniem un dzērieniem. Tāpēc nav pārsteigums, ja kādu īpašu zupu vai cepeti saistām ar izlasītu grāmatu. Šie ir daži no aspektiem, kurus aplūko gastropoētika, taču gastropoētikas pētījumi var sniegt arī krietni plašāku informāciju gan par nacionālās identitātes veidošanos, gan sociālām problēmām sabiedrībā.

Par riekstu gaņģiem un mandeļu gaņģiem stāstīts latviešu rakstnieka Kārļa Skalbes pasakā „Kaķīša dzirnavas”, kas tapusi 20. gadsimta sākumā. Vai Kārlis Skalbe un viņa laikabiedri rada iespēju mieloties ar riekstiem un mandelēm? Rast atbildi šim jautājumam būtu detektīva cienīgs darbs, taču zināms ir tas, ka literatūru var pētīt gastropoētiskā aspektā, priekšplānā izvirzot tieši gastronomiju un ēdienu.

13 pētnieki no vairākām Latvijas un citu Eiropas valstu augstskolām uzsākuši projektu, kura ietvaros paredzēts ne vien pētīt literāros darbos atspoguļoto ēdiena dimensiju, bet arī analizēt, ko šis ēdiens stāsta par Latvijas iedzīvotāju nacionālo identitāti. Gastropoētiku un pētnieku ieceri plašāk skaidro projekta galvenā izpildītāja, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes vadošā pētniece Astra Spalvēna.

"Gastropoētika ir viens no literatūras pētniecības veidiem, kas pēta ēdienu esamības veidus literāros tekstos, kā mēs redzam ēdienu gan literatūrā, gan pavārgrāmatās. Jāņem vērā arī  tas, ka ar ēdienu saprotam dažādu parādību kopumu, gan ēdiens un dzēriens, gan ēšana, gan ēdiena pagatavošana, pasniegšana, ēdienreizes. Ēdiens kā pārsedzošs termins," skaidro Astra Spalvēna.

"Tekstu klāsts ir plašs, bet nav daudz literāru tekstu par ēdienu. Dzejā reti kad par ēdienu ir runa, tajos gadījumos, kad tā ir, tas patiešām kļūst interesanti," norāda pētniece.

Protams, ka ēdienus literatūrā varētu analizēt arī no sociālantropoloģiskā viedokļa, piemēram, vai riekstus un mandeles savā ikdienā mēs saistām ar pārticību, jo riekstu un mandeļu gaņģi Kārļa Skalbes „Kaķīša dzirnavās” stāsta par turību un labu dzīvi. Vai, piemēram, moments no Marsela Prusta romānu cikla „Zudušo laiku meklējot” par madlēnas cepumiņiem rosina arī mums tos pagaršot.

Astra Spalvēna min, ka kopā ar pētnieku komandu ir vērts arī padomāt, kā konkrētā projekta rezultāti varētu radīt sociālu ietekmi ilgtermiņā. Projekta galarezultāts būs kolektīva monogrāfija, un tuvāko trīs gadu laikā gan Latvijas Universitātes mājas lapā, gan sociālo tīklu platformās noteikti vēl uzzināsim par pētnieku atziņām gastropoētikā.