Satraucoša ziņa šogad mediju virsrakstos izskanēja par astronauta Skota Kellija “kosmosa gēnu”, kā to nodēvēja žurnālisti, ar to apzīmējot izmaiņas, kas fiksētas astronauta genomā pēc gada aizvadīta Starptautiskajā Kosmosa stacijā. Pēc īsa laika gan noskaidrojās, ka paši gēni Skotam Kellijam nav mainījušies, taču mainījusies tā dēvētā gēnu ekspresija. Kas notiek ar cilvēku gada laikā uz Zemes un kas notiek ar cilvēku, kurš gadu aizvada kosmosā? NASA šogad guvuši pirmos pētījumus ģenētiskā eksperimentā ar dvīņu brāļiem, astronautiem Kellijiem, salīdzinot brāļus dažādos apstākļos - uz Zemes un Starptautiskajā Kosmosa stacijā. Ko nozīmē gadu aizvadīt šaurā telpā, bezsvara stāvoklī, augsta stresa apstākļos kā cilvēka organismam, tā viņa psiholoģiskajām spējām un kam jāgatavojas, sūtot cilvēkus tālākās misijās, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē portāla “StarSpace” redaktore, Suntažu observatorijas saimniece Anna Gintere un pa tālruni sarunai pievienojas Rīgas Stradiņa universitātes Onkoloģijas institūta direktors, bioloģijas doktors Edvīns Miklaševičs.

Cilvēka organisms jūras vai okeāna dzelmē

Spiediens ausīs ir pirmais, ko cilvēks jūt, ienirstot zem ūdens. Tālāk, vai pareizāk sakot, dziļāk ūdenī mūsu ķermeni var pārņemt gan eiforija,  gan arī nepatīkamas sajūtas. Vissvarīgākais ikviena nirēja likums ir elpot nepārtraukti un zem ūdens nekad neaizturēt elpu. Dziļa un vienmērīga elpošana ir pirmais, ko iemāca ikvienam, kurš vēlas iepazīt tuvāk zemūdens pasauli. Kā atrašanās zem ūdens ietekmē cilvēka organismu, stāsta niršanas instruktors Nils Kviesis.

Kosmosa tehnoloģijas ļauj aptvert pašu radītos atkritumu kalnus pasaules okeānos

Katru gadu Zemes okeānos nonāk aptuveni 10 miljoni tonnu plastmasas, kas ir atrodama ne tikai piekrastēs, bet arī atklātā okeānā no ekvatora līdz pat polārajiem apgabaliem. Eiropas Kosmosa aģentūra izstrādā risinājumus, kas ļaus ne tikai konstatēt vietas, kur plastmasas atrodas visvairāk, bet arī izprast šīs problēmas apmērus un atrast iespējamos risinājumus.

Netiešie mērījumi no kosmosa jau tiek pielietoti, lai, piemēram, veidotu okeāna straumju kartes, kas tālāk  ļauj izveidot simulācijas un uzzināt, kur veidojas plastmasas atkritumu koncentrācija Klusajā, Atlantijas un Indijas okeānos.

Plastmasas lielā problēma slēpjas ne tikai tajā, ka tā okeānos veido milzīgas salas, bet gan tajā, ka tā veido ar aci nesaskatāmas mikroplastmasas piesārņojumu, kas ir klātesošs visur.

Plastmasa lielākās daļiņas viļņu un erozijas ietekmē sadalās sīkākās un nonāk lielajā barības ķēdē. Lai arī ir dati par mikroplastmasas klātbūtni dažādos pārtikas produktos, kā tā ilgtermiņā ietekmē dzīvos organismus, vēl nav apzināts.

Pielietojot kosmosa tehnoloģijas iecerēts ne tik daudz izsekot plastmasas gabalu pārvietošanās ceļam okeānā, bet gan reģistrēt īpašu to spektra signālu. Līdzīgi kā šobrīd ir iespējams no kosmosa pamanīt fitoplanktonu, piesārņojumu un upju sanesumus, tā arī plastmasas tā saucamos “pirkstu nospiedumus" infrasarkano staru diapazonā iespējams reģistrēt un tieši tie palīdz plastmasu atšķirt no citiem atkritumiem.

Dati šajā pētījumā tika iegūti ar “Sentinel 3” satelītu palīdzību, kurus tālāk analizējot un salīdzinot, kļuvis iespējams reģistrēt plastmasas atkritumu koncentrācijas. Paredzams, ka jau tuvākajā nākotnē būs skaidrs, kādam tieši ir jābūt satelītam, lai tas spētu meklēt plastmasas atkritumus okeānā, izmantojot infrasarkano staru īsviļņu diapazonu. Savukārt, liekot lietā simulācijas, paredzēts izveidot karti, kurā būtu redzams atkritumu izvietojums.

Vairāk par to visu portālā starspace.lv.