Viens no vadošajiem pētījumiem Alcheimera izpētē, iespējams, ir viltots. Tā ziņo žurnāls “Science”. Tas sašūpojis visu zinātnes pasauli. Pētījums ticis publicēts, citēts un uzskatīts par vienu no ietekmīgākajiem nesenajiem pētījumiem nozarē. Cik bieži notiek šādi pārkāpumi zinātnē, kā tos kontrolē un pēc kādiem kritērijiem atlasa tālākai lietošanai?

Kā tiek pārkāpti zinātnes ētikas principi un kāpēc šādi kļūdaini pētījumi tiek citēti un izmantoti kā pamats medikamentu izstrādē, par šo tematu raidījumā Zināmais nezināmajā diskutējam ar ētikas zinātnieci, Latvijas Universitātes asociēto profesori Signi Mežinsku un Rīgas Stradiņa universitātes asociēto profesori, neiroloģi Zandu Priedi.

Raidījumā arī stāsts par zinātnes pētījumu likteni agrākos laikos. Proti, zinātniekus jau izsenis nodarbina jautājumi par sen izzudušu vai šobrīd uz izmiršanas sliekšņa esošu dzīvnieku "atdzīvināšanu", izmantojot ģenētikas tehnoloģijas un klonēšanu. Izzuduši, izmiruši dzīvnieki varētu šķist kā pagātnes liecība, kuru sastapt varēsim tikai senos nostāstos vai fosīlijās. Taču 21. gadsimta ģenētikas tehnoloģijas metušas izaicinājumu kam tādam, kas vairumam no mums pat sapņos nav rādījies, - atdzīvināt izzudušus dzīvniekus.

Cik ļoti šie centieni ir pamatoti un realizējam, kādus senos dzīvniekus varētu atgriezt mūsu vidē - cik reāli mums nākotnē atkal redzēt mamutus, Tasmānijas tīģerus un varbūt pat dinozaurus, raidījumā skaidro un vērtē Latvijas Universiātes profesors, mikrobiologs, ģenētiķis Īzaks Rašals.

„Tātad, biedri, kas attiecas uz teorētiskām nostādnēm bioloģijā, tad pa­domju biologi atzīst, ka Mičurina nostādnes ir vienīgās zinātniskās nostād­nes. Veismanisti un viņu piekritēji, kas noraida iegūto īpašību iedzimtību, nepelna, lai ilgi pie viņiem kavētos. Nākotne pieder Mičurinam.” – Tā 1948. gada Vissavienības Lauksaimniecības Zinātņu akadēmijas sesijā paziņoja tolaiku biologs un agronoms, Staļina ideoloģijai tuvs cilvēks Trofims Lisenko - persona, kurš uzskatīja, ka līdzšinējie pētījumi ģenētikā ir buržuāziski reakcionāri un pilnībā noraidīja ģenētikas teoriju, paziņojot ka visu nosaka vide, ne iedzimtība.

Kā saka molekulārbiologs akadēmiķis Elmārs Grēns, kurš 1948. gada sesijas stenogrammu un pārdomas par to pagājušā gadsimta 80. gados nopublicēja laikrakstā „Cīņa”, šī sesija bija kulminācija tam, kā tolaik izrēķinājās ar ģenētikas zinātniekiem. Jau pirms tam Padomju savienībā tika apstrīdētas Mendeļa, Veismaņa, Morgana un citu ģenētiku idejas par gēniem un iedzimtību, taču Lisenko paustās idejas minētajā sesijā turpināja postošo ietekmi uz ģenētikas zinātni toreizējā PSRS, stāsta Elmārs Grēns.

„Balstoties uz šādas teorētiskās bāzes, tika atklāti tādi zinātnes „šedevri” kā auzu pārvēršanās par auzeni, rudzi – par kviešiem un otrādi, kāposts – par kāli, pat dze­guzes rašanās no mazā dziedātājputniņa ķauķīša. Visi šie un tamlīdzīgie zinātniskie murgi un atklātas falsifikācijas tika izskaidroti kā apkārtējās vides mērķtiecīgas iedarbes rezultāts.” Tā raksta Elmārs Grēns savā grāmatā “Ab Initio jeb kā mēs Latvijā izveidojām molekulāro bioloģiju”, atsaucot atmiņā tos laikus, kad  gēnu zinātne Padomju Savienībā gāja greizus ceļus un tie zinātnieki, kuri iebilda Lisenko teorijām, tika vienkārši atlaisti no darba.