Finansējuma trūkums ir visbiežāk piesauktā problēma jauno zinātnieku vidū, taču tai klāt nāk arī citas grūtības, kuras ar finansējuma palielinājumu vien nevar atrisināt. Jauno zinātnieku apvienības uzmanības lokā nonākuši jautājumi par jauno pētnieku emocionālo slodzi, darba apstākļiem un sarežģījumiem, ar kuriem ikdienām jātiek galā. Vai jaunais zinātnieks ir dzīvesveids un aicinājums, kura dēļ ir jāupurē emocionālā veselība, vai šos jautājumus var sakārtot, un ar kādiem izaicinājumiem jāsaskaras, veidojot karjeru zinātnē Latvijā, vērtē Latvijas Jauno zinātnieku apvienībā jaunais vadītājs - socioloģijas zinātņu doktors Miķelis Grīviņš.

Miķelis Grīviņš norāda, ka sistēma, kas šobrīd zinātnē ir izveidota, ir vērsta uz konkurētspēju, uz apliecināšanos, uz spēju piesaistīt finansējumu un risināt kaut kādus degošus jautājumus, tas ne tikai ietekmē cilvēka labsajūtu, bet arī ilgtermiņā mentālo veselību. 

"Veidojas paradoksāla situācija, ka cilvēki, kuriem būtu jānes tā "lāpa ar gaismu", te ir tās zināšanas, kurām mums vajadzētu sekot, viņiem pašiem nākas cīnīties ar kaut kādām, izdegšanas problēmām, ar grūtībām atrast pašapliecinājumu vai arī grūtībām atrast sevi tajā vidē, kurā viņi strādā," uzskata Miķelis Grīviņš.

Viņš norāda, ka pētnieki izjūt spiedienu, ka visu laiku savi rezultāti ir jāpublicē zinātniskos žurnālos un ar katru reizi tiem jābūt arvien labākiem žurnāliem

"Visi veiktie pētījumi drīzāk skaitās nevis caur rezultātiem, ko ir sasnieguši, bet caur šiem taustāmajiem nodevumiem, kurus viņi var parādīt - tie ir patenti un publikācijas," atzīst Miķelis Grīviņš.

Paralēli ir administratīvās funkcijas, kas ir bijušas vienmēr, bet tās nāk klāt kā papildus slogs.

Vērtējot jauno zinātnieku iespējas, Miķelis Grīviņš atzīst, ka bieži negadās nokļūt atbalstošā vidē, kur cilvēki ir ieinteresēti tavas karjeras attīstībā. 

"Bieži ir tā, ka apkārtējie nav ieinteresēti, jo ērtāk ir, ja jaunais zinātnieks, it sevišķi, ja viņš spējīgs, ja viņš neveido savu karjeru, bet paliek konkrētajā vietā un darbojas ar konkrētiem jautājumiem, ar kuriem viņš darbojas.

Attiecīgi jaunais zinātnieks ir spiests atklāt visu pats. Ja sistēma nav līdz galam caurspīdīga, tad viņiem var būt ļoti grūti atklāt, viņiem var būt ļoti grūti kaut ko ietekmēt, un viņš nereti ir vecāko kolēģu labvēlības kaut kādā pavadā," vērtē Miķelis Grīviņš.

Zinātnieks uzteic Izglītības un zinātnes ministriju, kas strādā pie jaunā karjeras modeļa, kas būs labs solis uz priekšu, jo tas paredz kaut kādu caurspīdīgumu. Tas neatrisinās visas lietas, bet, ja panāktu, ka sistēma ir caurspīdīgāka, tas atrisinātu daudzas lietas.

Tāpat viņš uzteic Latvijas Zinātņu padomes fundamentālo pētījumu programmu. 

"Tiklīdz noteikumi ir visiem zināmi un vienādi, tajā brīdī diskusija par to, ka kāds tiek diskriminēts, atkrīt. Viss, kas līdz šim ir bijis pelēcīgs, tas vienkārši jādabū gaismā un jāpadara pēc iespējas caurspīdīgāks. Tad jau problēmas vismaz šādā aspektā pašas atkritīs, cerams," norāda Miķelis Grīviņš.

Protams, ir vajadzīgs diskutē un ieviest plašākas pārmaiņas. Vajadzētu arī salāgot kvantitatīvos un kvalitatīvos rādītājus.

Ārstu un pacientu savstarpējās attiecības Covid-19 pandēmijas iespaidā

Sākoties Covid-19 pandēmijai, izmaiņas notika teju visos līmeņos, tostarp arī ārstu un pacientu attiecībās. Hipokrāta zvērests saglabājās nemainīgs, taču ārsti ieguva jaunas lomas un pildīja jaunus uzdevumus. Kā pandēmijas laikā attālinātajās konsultācijās un stacionāros jutās paši mediķi, stāsta ārsts-internists Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Nefroloģijas centrā un lektors Rīgas Stradiņa universitātes Bioloģijas un mikrobioloģijas katedrā Kārlis Rācenis.

Covid-19 pandēmija nenoliedzami ir tas laiks, kad mediķi nonākuši prožektoru gaismā. Ne tikai ar ierasto ikdienas darbu, bet arī uzņemoties citas, iespējams, līdz šim mazāk veiktas funkcijas. Liela nozīme bijusi sabiedrības informēšanai un izglītošanai, it īpaši, ja runājam par aicinājumiem ievērot drošības pasākumus - dezinficēt rokas un vilkt sejas maskas. Kārlis Rācenis attālinātā sarunā stāsta, kā aicinājumi ievērot drošību ietekmējuši mediķu un pacientu attiecības. Vai cilvēki tuvinājušies mediķiem un meklējuši informāciju, vai tieši otrādi - novērsušies, nevēloties neko dzirdēt?