Kāpēc latvieši savulaik centās kļūt par vāciešiem, poļiem vai citu tautību pārstāvjiem? Pazīstamākais termins šajā kontekstā droši vien ir “kārklu vācieši”, taču mūsu vēsturē rodami vēl citi interesanti stāsti.

Kalniņš, Bergs un atkal Kalniņš. Iespējams, arī šādu vēsturi varam lasīt kādā mūsu pašu dzimtas grāmatā. Kā un kāpēc latvieši vēlējās kļūt par nelatviešiem, kā arī pievēršamies laikam, kad kļūt atkal par latviešiem bija moderni. Šajos pārvērtību labirintos orientēties palīdz demogrāfs Ilmārs Mežs un Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Viduslaiku, jauno un jaunāko laiku vēstures nodaļas vadītājs Imants Cīrulis.

“Kāda savulaik bija motivācija Kalniņam pārtapt par Bergu, var tikai minēt. Bet dažreiz ir bijušas mājas "Kalniņi" un cilvēks ir pieņēmis uzvārdu Bergs, vai reizēm otrādi - mājas ir "Bergi" un cilvēks ir gribējis atšķirties ar latviskāku uzvārdu," vērtē Ilmārs Mežs.

Pētnieks min, ka tas ir arī atkarīgs no novadiem: Centrālajā, Ziemeļkurzemē un Zemgales lielākā daļā pārsvarā ir vāciskie, savukārt Dienvidkurzemē, Sēlijā un Vidzemē ļoti lielā pārsvarā ir latviskie uzvārdi.

“Variācijas novērojamas no vienas muižas uz otru. Kādā ir izteikta tendence pieņemt uzvārdu, kur kur latviskā aroda nosaukums ir pārtulkots vāciski. Ja ir virpotājs, jaunais uzvārds pieņemts Dreimanis, ja kalējs, tad Šmits,” papildina Imants Cīrulis. “19.gadsimta sākumā vēl nedomā šādās kategorijās, ka es caur savu uzvārdu izteikšu savu nacionālo stāju, kā to pazīstam no 19. gadsimta otrajā pusē.

Bieži arī sevis vāciskošana un dažkārt arī poliskošana, it sevišķi Vidzemes guberņā, kur saistība ar polisko ir maza, izklausīsies interesanti, eksotiski. Tas ir mēģinājums sevi padarīt kolorītāku, atšķirt no Bērziņu un Kalniņu masas.”

“Gandrīz jāvelk paralēles. Latviešu zemnieks domāja, ja es esmu Jānis Kalns un savos Rudbāržos vai Talsos dzīvoju, viss ir labi. Ja nu mani bērni brauks uz pilsētu, kādi viņi Kalni, viņiem jābūt Bergiem. Ko mēs šodien redzam, kādus vārdus liek latviešu ģimenes? Man liekas, ka varam runāt par to pašu, tikai uz angļu valodu, mums ir Deividi, Raieni, Kevini, Heidijas, Ketlīnas, Maikli, Ketrīnas, Reičelas, Mišelas... Turklāt latviskā transkripcijā. It kā viņam ir iedots angļu vārds, bet ko viņi ar to darīs, pat, ja nonāks Anglijā,” analizē Ilmārs Mežs.

Vērtējot latviešu uzvārdu un arī vārdu izvēli izvēli cauri laikiem, pētniek atzīst, ka kopumā tas liecina par latviešu spēju pielāgoties apkārtējai videi, mazliet pārspīlētu spēju.

“Vektors ir mainījies, no vāciskā tas pārgāja uz krievisko, tagad uz anglisko,” secina Ilmārs Mežs.

Latvijas vēsturē svarīga kauja – Varšavas kauja 1920.gadā

1920. gada 11. augusts Latvijas vēsturē nozīmīgs kā miera līguma parakstīšanas brīdis ar Padomju Krieviju, un pieņemts uzskatīt, ka līgums pa īstam deva iespēju piedzimt Latvijas valstij. Taču patiesībā Latvijas neatkarības sapnis pavisam drīz atkal varēja sagrūt, ja vien Polijas armija dažas dienas vēlāk Varšavas kaujā nebūtu devusi izšķirošo triecienu Padomju Krievijai. Polijas uzvara kā nozīmīga ir vērtējama gan Baltijas, gan visas Eiropas mērogā, tāpēc šogad īpaši svarīgi atcerēties Varšavas kaujas simto gadadienu. Varšavas kaujas notikumus un to nozīmi Polijas un Latvijas vēsturē, kā arī starpvalstu attiecībās skaidro Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Ēriks Jēkabsons un Polijas Republikas ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece Latvijā Monika Mihališina.

Lai gan Varšavas kauja ir vēsture, tomēr principi, kā jāizturas pret lielvalstīm kaimiņos, darbojas joprojām. Daudzus izskaidrojumus 1920. gada notikumiem redzam mūsdienās, un tā ir laba skola tiem, kas šobrīd lemj par politiku, ārlietām un reģionālo sadarbību. Tā uzskata Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Ēriks Jēkabsons, kurš sarunā iezīmēja notikumu attīstības gaitu pirms simt gadiem un ko tas nozīmēja Latvijas neatkarībai.

Varšavas notikumi ļāva vairākām valstīm ne vien galēji izcīnīt neatkarību, bet, protams, tie arī kļuva par pamatu, lai, piemēram, gan Latvija, gan Polija turpmākos gadus liktu stabilu balstu spēcīgu valsts celtniecībā un lai šī vēsturiskā atmiņa saglabātos tad, kad tas viss pēc laika atkal tiek noārdīts. Par Varšavas kaujas nozīmi un nepieciešamību aizkrāsot vēstures baltos plankumus telefona sarunā akcentē Polijas Republikas ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece Latvijā Monika Mihališina.