Notiekošais Ukrainā ir kara noziegumi. To norāda daudzi eksperti, analizējot baisās slepkavības, ko pret ukraiņu tautu vērš Krievijas karaspēks. Taču, vai šādi noziegumi vienmēr rezultējas ar sodu,  vai noziedznieki, kas nogalina, izvaro, spīdzina un zog, saņems sodu vai tomēr paliks nesodīti? Kā šādus noziegumus vai izpētīt vidē, kur ir uz soļa ir ložu šāviņi un bumbu sprādzieni? Kā darbojas kara tiesas, kas ir kara noziegumi un ko par kara tribunāliem var lasīt 20. gadsimta vēstures lappusēs, skaidro Rīgas Stradiņa universitātes profesors Uldis Ķinis.

Humors kara laikā

Ar smiekliem pret vardarbību – to zinām jau no Jaroslava Hašeka grāmatas par krietno kareivi Šveiku. Otrā pasaules kara laikā par Hitleru un Musolīni atļāvās paņirgāties komiķis Čārlijs Čaplins, izveidojot komēdiju „Lielais diktators”. Tagad Ukrainas kara laikā ik dienu sociālajos tīklos tiek pārsūtīti neskaitāmi joki par Putinu un Krievijas armiju. Karš nav smieklīgs, ciešanas, bads nāve – tas nav nekas jautrs, bet tad kāpēc šādās smagās situācijas cilvēki atrod laiku un veidu kā pasmieties par apkārt notiekošo?   Skaidro RSU psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas galvenais ārsts, psihoterapeits Ernests Pūliņš-Cinis.

Viņš norāda, ka spēja pasmieties pašam  par sevi un notiekošo raksturo cilvēka emocionālo briedumu.

Intervija notika pāris dienas pirms kreiseris „Moskva” tika nogremdēts Melnajā jūrā, un tagad interneta vidē klīst joki par to, kā zivis vai nāriņas brīnās kāpēc  tik dārga īres maksa nogrimušajā kuģī. Atbilde: „Nu tā  taču ir Maskava!”

Savukārt Odesā dzimušais dzejnieks Iļja Kaminskis, laikraksta „Miami Herald” elektroniskajā  versijā šī gada 22. martā raksta šādi: „Šis ironiskais, bieži vien tumšais humors nosaka Ukrainas pretošanās kultūru. Odesā tas palīdzēja cilvēkiem izdzīvot padomju laikos. Humors ir daļa no mūsu pretestības."