Gadu no gada, tuvojoties siltajai sezonai, arvien biežāk nākas dzirdēt par aļģu ziedēšanu ne vien jūrā, bet arī Latvijas ezeros. Aizvien biežāk Latvijas ezeros vasaras sezonā novērojama intensīva toksisko zilaļģu ziedēšana. Kāpēc tās tur rodas un cik droši varam izmantot ezeru atpūtai un saimniecībai, ja ezerā zied zilaļģes? Pētnieki atklājuši zilaļģu ziedēšanas saikni ar klimata pārmaiņām, veicot Burtnieka un Alūksnes ezera barības ķēžu izpēti. Par rezultātiem vairāk sarunā raidījumā Zināmais nezināmajā ar Latvijas Hidroekoloģijas institūta pētniecēm Ingrīdu Puriņu un Ievu Bārdu.

Zivis Baltijas jūrā

Baltijas jūra ir unikāla savā būtībā: atšķirībā no citām jūrām pasaulē, mūsu jūra ir nevis sāļa, bet iesāļa un piekrastes daļā tas ir vēl izteiktāk, jo šeit jūrā ietek vairākas upes. Šāda situācija arī nodrošina ļoti daudzveidīgu zivju sugu klātbūtni, jo Baltijas jūrā spēj dzīvot gan sālsūdens zivis, gan vairākās saldūdens zivju sugas. To, kādas sugas jūrā atrodas, ietekmē vairāki faktori, gan sezona, gan hidroloģiskie parametri. Kādas zivis mīt Baltijas jūras krastos tieši Latvijas teritorijas tuvumā, kā tās migrē un kā to skaits ir mainījies, stāsta ihtiologs Ivars Putnis.

Izaicinājumi ūdens pētniekiem atomelektrostaciju tuvumā

Šķiet, kas var būt ļaunāks par radioaktīvu materiālu ieplūšanu pasaules okeānos. Šī problēma šobrīd pamatīgi nomoka japāņu prātus, jo avarējušās Fukušimas atomelektrostacijas glābšanas plāni pēdējā laikā nav bijuši ļoti sekmīgi. Pēc tam, kad radiācijas dēļ salūza īpaši izveidotais peldošais robots, kura uzdevums bija attīrīt stacijā esošos ūdeņus no radioaktīviem savienojumiem, japāņiem radies jauns plāns. Pusotru kilometru gara ledus siena, kuru uzturēs milzīga saldēšanas iekārta. Paredzams, ka šāda metode varētu palīdzēt saturēt no atomelektrostacijas izplūstošo radioaktīvo ūdeni.

Šādas sienas izbūve prasīs Japānas valdībai 312 miljonus ASV dolāru, taču nauda nav lielākā bēda – daļa ekspertu uzskata, ka šādas sienas izbūve ir nokavēta jau par gadu, un daļa speciālistu vispār apšauba tās spēju panākt vēlamo efektu. Galvenā idejas būtība ir 30 metru dziļumā ievietot jaudīgas saldējamās iekārtas, kas ap reaktoru un tā turbīnām radītu ledu pusotra kilometra augstumā un norobežotu avarējuši staciju no Klusā okeāna. Ideja par ledus sienu izbūvi nav jauna – tādas līdz šim ir liktas lietā zemūdens tuneļu būvniecībā, taču uz to pleciem, ja tā var teikt, nekad nav bijusi tik liela atbildība kā Fukušimas gadījumā. Paredzams, ka Fukušimas seku likvidēšana ilgs vēl gadu desmitiem un līdz šim ledus sienas savu funkciju spējušas veikt ne ilgāk par sešiem gadiem. Pat, ja Japānai izdosies ko tādu radīt, tas noteikti nav ilgtermiņa risinājums. Arī par to, vai ieguldītie līdzekļi šādas sienas izbūvei atmaksāsies spriest ir pāragri, jo tās darbības efektivitāti šobrīd var vērtēt tikai izmantojot datora simulācijas.

Fukušimas atomelektrostacijā avārija notika 2011. gadā pēc spēcīgas zemestrīces un tiek uzskatīta par vienu no vēsturē lielākajām kodolkatastrofām.