Šobrīd Valsts prezidents ir aicinājis politiķus diskutēt par latviešu vēsturisko zemju likumu. Topošā likumprojektā noteiktas vēsturiskās zemes - Vidzeme, Latgale, Kurzeme, Zemgale un Sēlija, kuru robežās tad vēl noteiktas mazākas kultūrtelpas. Par likumu un tā ietekmi vēl priekšā dažādas diskusijas, taču kā un kāpēc veidojušās Latvijas vēsturiskās zemes? Kur beidzas Zemgale un sākas Kurzeme jeb kā veidojušās latviešu vēsturiskās zemes? Kas liecina par to, ka konkrētā teritorija ir saucama, piemēram, par Lībiešu krastu un kāpēc ir pilsētas, par kuru precīzu pieskaitīšanu kādam no vēsturiskajiem novadiem aizvien nerimst kaislības, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētnieki - Arheoloģijas nodaļas vadītājs Jānis Ciglis, Etnogrāfijas nodaļas vadītāja Sanita Stinkule un muzeja direktors vietnieks zinātniskajā darbā Toms Ķikuts.

Uldis Balodis sastādījis lucu valodas ābeci

Runājot mēs kaut ko padarām dzīvu, arī tad, ja tie ir tikai atsevišķi vārdi. Tā uzskata valodnieks, Latvijas Universitātes Lībiešu institūta pētnieks Uldis Balodis. Pavisam nesen dienasgaismu ieraudzījusi viņa veidotā Ludzas igauņu ābece, kas interesentiem ļautu pietuvoties lucu jeb Ludzas igauņu valodai un kultūrai. Šīs tautas pētniecībai Uldis Balodis nodevies jau vairākus gadus, un sarunā viņš atklāj, kā tad luci nonāca Latvijā, kā runāja un kāda ir to pašreizējā situācija.

Somugru tauta Ludzas igauņi dzīvoja Ludzas apkārtnē vairākus simtus gadu, to valoda un kultūra attīstījās latgaliešu un citu valodu ietekmē. Taču Ludzas igauņiem bija pašiem sava identitāte un valoda, kas atšķīrās gan no Igaunijā sastopamās, gan citas Latvijas somugru tautas – lībiešu – valodas. Iedvesmojoties no agrākām pētnieku ekspedīcijām, valodnieks un pētnieks Latvijas Universitātes Lībiešu institūtā Uldis Balodis trīs gadu laikā apbraukājis un fotografējis 53 Ludzas igauņu ciemus. Sarunas laikā uz galda goda vietā atrodas jaunā Ulda Baloža radītā Ludzas igauņu ābece ar viņa fotogrāfijām.