Latvija neapšaubāmi ir ezeru zeme, bet, iztēlojoties gleznainās mūsu ezeru ainavas, vērts aizdomāties arī par šo ūdenstiplņu ekosistēmu. Ko mēs zinām par Latvijas ezeru ekosistēmu šobrīd, kāda ir cilvēka darbības un klimata ietekme uz ezeriem Latvijā un kādus pētniecības projektus ir uzsākuši vides pētnieki šobrīd, raidījumā Zināmais nezināmajā saruna ar Vides Risinājumu institūta vadošo pētnieku, biologu Matīsu Žagaru.

Sīvera ezerā atrasts senais augs - smalkā najāda

Jau vairāk kā 10 gadus Latvijas Botāniķu biedrība pasniedz ceļojošo balvu “Gada atradums”. Pagājušajā gadā balvu ieguva botāniķis Uvis Suško, kurš Sīvera ezerā atradis smalkās un lokanās najādas.

Sīvera azers atrodas Latgalē, Sauleskalna pakājē, un ir devītais lielākais Latvijā platības ziņā un piektais lielākais tilpuma ziņā. Ezera apkārtnē atrodami vairāki dižozoli un dižakmeņi, bet pašā ezerā retas zivju sugas. Kaimiņos esošā Ardava ezera dzelmē jau pirms deviņiem gadiem tika atklāta reta ūdensaugu suga - smalkā najāda. Lai pārbaudītu, vai tā atrodama arī Sīverā, 2014. gada rudenī uz Latgali devās botāniķis Uvis Suško. Apsekojot 46 kvadrātkilometrus, Sīverā atrastas 39 retas un aizsargājamas augu sugas. Arī smalkā najāda. Par Sīvera ezera dabas bagātībām stāsta Uvis Suško.

Čadas ezers – savulaik lielākais saldūdens ezers uz Zemes

Sahāras tuksnesī ir kāds īpašs ezers, kas nonācis uzmanības centrā ne tikai ar savām “ekoloģiskajām nedienām” – tas 20. gadsimta laikā teju pavisam izžuvis, bet arī savu vecumu un kā izrādās – arī nozīmi ekosistēmu uzturēšanā. Savulaik Čadas ezers bijis lielākais saldūdens ezers uz Zemes, un tas attiecināms uz laiku pirms vairākiem tūkstošiem gadu, kad to vēl dēvēja par Mega-Čadas paleoezeru.

Čadas ezera senās robežas parāda, cik dramatiski ir mainījies reģiona klimats pēdējo tūkstošu gadu laikā: vēl pirms 6000 gadiem Čadas ezers bija lielākais saldūdens ezers pasaulē, bet jau 20. gadsimta otrajā pusē zinātnieki bija norūpējušies par tā iespējamo izžūšanu. Londonas universitātes zinātnieki kādā pētījumā pievērsušies detalizētai Čadas ezera vēstures pētīšanai. Jaunais pētījums ļauj ieskatīties līdz pat 15 000 gadu senā Čadas ezera vēsturē.

Lai rekonstruētu Čadas ezera ūdens līmeņa svārstības un attīstības gaitu, tika izmantoti satelītattēli Čadas paleoezera krasta līniju kartēšanai, kā arī analizēti tā nogulumi.

Var tikai iztēloties, kāda izskatījās Sahāras tuksneša teritorija Čadas ezera „ziedu laikos” pirms aptuveni 6000 gadiem, kad tā platība sasniedza 360,000 km2, kas ir aptuveni 100 reizes vairā,k nekā šobrīd - mūsdienās Čadas ezera platība ir ap 355 km2.

Mega-Čadas paleoezera straujā izžūšana sevī glabā stāstu par dramatiskām klimata izmaiņām Sahāras dienvidu daļā. Pirms 15 000 gadu Ziemeļāfrika bija ievērojami mitrāks reģions nekā mūsdienās. Musonu nestie nokrišņi tur uzturēja gan mitrājus, gan ezerus. Tad pēkšņi notika izmaiņas Rietumāfrikas musonu darbībā, kā rezultātā vien pārsimts gadu laikā Sahāras dienvidu daļa izžuva.

Bet kāda tad ir Čadas ezera loma mūsdienu ekosistēmu uzturēšanā? Sahāras tuksnesī, vietā, ko reiz klāja paleoezera ūdeņi, atrodas lielākais atmosfēras putekļu avots pasaulē jeb Bodelē depresija. Tā pilnībā izžuva pirms aptuveni 1000 gadiem. Valdošie vēji pūšot no Ziemeļāfrikas dienvidrietumiem, aizgādā Sahāras putekļus pāri Atlantijas okeānam uz Dienvidameriku, līdz pat Amazonei. Pētnieki uzskata, ka atmosfēras putekļi no Sahāras palīdz saglabāt Amazones tropiskos mežus.

Musonu darbības radītā izžūšana nav bijusi vienīgā, kas skārusi reiz lielāko saldūdens ezeru pasaulē. Mūsdienās strauja Čadas ezera izžūšana sākās 20. gadsimta 60. gados. ANO dati liecina, ka laika posmā no 1963. - 1998.gadam tā platība samazinājās par 95%. Šai laikā Čadas ezera izsīkšanas galvenais dzinējspēks bija mežu izciršana un pārlieku lielā antropogēnā slodze.

Vairāk par šo ezeru un tā nozīmi daudzu tūkstošu gadu laikā, lasiet www.atklajumi.lv.